1717. gada 19. janvāri pasaulē nāca Johans Georgs Eizens, viņš bija viens pirmajiem, kurš aizstāvēja ideju par zemnieku tiesībām uz zemes īpašumiem Latvijā, kaismīgs dzimtbūšanas kritizētājs, bet izrādās arī dārzeņu un zaļumu kaltēšanas zinātnes pamatlicējs.

Johans Georgs Eizens fon Švarcenbergs bija Apgaismības laika  luterāņu mācītājs, teologs un literāts, bijis arī Kurzemes hercoga Pētera Bīrona padomnieks un Academia Petrina  goda profesors tautsaimniecībā. Vēl viņa vārds vēsturē palicis ar to, ka kritizējis dzimtbūšanu. Bet izrādās, ka viņu mēdz dēvēt par pamatlicēju zinātniskai dārzeņu un zaļumu žāvēšanai un kaltēšanai.

Piedzima Johans Georgs tagadējā Bavārijā luterāņu mācītāja ģimenē. Diezgan likumsakarīgi, ka pēc mācībām mājās tēva vadībā, viņš turpināja izglītoties un studēja teoloģiju Jēnas Universitātē. Pēc studiju beigšanas viņš devies uz Livoniju, kur Vidzemes guberņā vispirms strādājis par mājskolotāju, bet pēc tam kļuva par mācītāju.

Tas bija laiks, kad mācītājs sarakstīja četrus darbus par dzimtbūšanas kaitīgumu, tiesa tikai divi no tiem piedzīvoja publikāciju. Piemēram,  rakstā "Sistemātisks apcerējums par valsts saimniecisko pamatiekārtu" viņš rakstīja par zemnieku atbrīvošanu, jo Eizens uzskatīja, ka cilvēkus veido sociālā vide, kurā viņi atrodas, un ka labklājību varot celt ar saprāta un taisnības principiem, nevis ar varmācību un cilvēku izmantošanu. Un ka zemnieku dzimtbūšana ir kaitīga tiklab kungiem, kā valstij.

Eizens dzīvoja Vidzemes guberņā līdz brīdim, kad ar vietējiem muižniekiem sākās nesaskaņas par viņa ienākumiem, un mācītājs bija spiests pārcelties uz Pēterburgu. No turienes viņš nonāca toreizējā Mītavā, tagad Jelgavā, kur iestājās dienestā pie Kurzemes hercoga Pētera Bīrona, kļūstot par viņa tausaimniecisko padomnieku. Piemēram, tieši Johans Georgs Eizens būdams Academia Petrina  goda profesors un hercoga Bīrona tautsaimniecisko jautājumu  padomnieks, izstrādājis Rundāles pils apsaimniekošanas plānu, pēc kura izveidoti divi augļu dārzi, vīna kalns un apiņu dārzs.

Starp citu arī no Kurzemes hercoga Pētera Eizens devies prom ar skandālu, jo atkal viņš kritizējis dzimtbūšanu. 

Un kamēr vēsturē skaļāk Eizena vārds palicis saistībā ar dzimtbūšanas kritiku, izrādās, ka viņa vārds cieši saistīts ar ieguldījumu sadzīves un veselības jautājumu pētīšanā un dažādu padomu sniegšanā. Eizenam bija arī gana plašas un daudzpusīgas zināšanas, ja reiz viņa kontā ir "Mācība par koku pārstādīšanu", "Saimnieciskas pārdomas par zvejniecību Peipusa ezerā", "Piezīmes par kūdras lietderību degvīna tecināšanā", "Pieredzē apstiprināti līdzekļi, kā aizaudzēt izpuvušās vietas rudzu laukā", kā arī vairākas grāmatas par potēšanu pret bakām un šajā kontekstā – dzīves atvieglošanu mātēm.

Eizens arī sarakstījis tādas  grāmatas kā "Mācība par vispārīgu garšaugu un sakņu kaltēšanu", kas izdota Rīgā 1772. gadā un pēc tam tulkota piecās valodās. Tāpat viņš sarakstījis grāmatu "Māksla izkaltēt un saglabāt garšaugus un saknes – jauna veida pārtikas radīšana". Un tieši šis apcerējums par garšaugu un sakņu konservēšanas metodes izstrādi zinātniskā līmenī ļāva iekarot Eizenam Eiropas augstākās sabiedrības atzinību.

Zinātāji teic, ka viņš ir vīrs, no kura vēlāk mācījušies izcilākie Francijas pavāri.