1980. gadā 19. jūlijā atklāja 22.vasaras olimpiskās spēles Maskavā, kuras boikotēja vairāk nekā 40 valstis, protestējot pret Padomju Savienības invāziju Afganistānā.

Maskavas olimpiskajās spēlēs pirmo reizi kopš Otrā pasaules kara to norises gaitā iejaucās politika. 1979.gadā Padomju Savienība ieveda savu karaspēku Afganistānā. 1980. gada 4. janvārī toreizējais ASV prezidents Džimijs Kārters aicināja pasauli boikotēt Padomju Savienībā notiekošās olimpiskās spēles, pieprasot izvākt padomju tankus no Afganistānas.

Starptautiskajā Olimpiskajā komitejā toreiz ietilpa 144 valstis, no kurām uz Maskavas olimpiskajām spēlēm ieradās 81 valsts delegācija. Maskavas olimpiādi boikotēja ASV, Vācijas Federatīvā Republika, Kanāda, Japāna, Ķīna, Lielbritānijas, Itālijas, Austrijas un vēl vairāku desmitu valstu valdības ieteica saviem sportistiem nebraukt uz Maskavu.

Lai gan daudzas rietumvalstis sporta spēlēs nepiedalījās, Maskava pirmo reizi izjuta dažus Rietumu dzīves labumus. Novorosijskā uzcēla «Pepsi-Cola» rūpnīcu, un olimpiādes laikā maskavieši pirmo reizi veikalos ieraudzīja šo leģendāro, Rietumus simbolizējošo dzērienu. Olimpiskajos objektos bija nopērkama arī «Coca-Cola», jo šī kompānija bija Starptautiskās Olimpiskās komitejas oficiālais sponsors. Bija paredzēts, ka jau uz Maskavas olimpiādes laiku Padomju Savienības galvaspilsētā parādīsies pieci «McDonald's» ātrās apkalpošanas restorāni. No galīgas buržuāzisko vērtību «uzvaras» attīstītā sociālisma paradīzi «izglāba» Maskavas pilsētas izpildkomitejas pirmais sekretārs Vladimirs Grišins, kas pēdējā mirklī atteicās parakstīt līgumu ar Rietumu ātrās ēdināšanas gigantu, sakot: „Ko, vai tad mēs ar pīrādziņiem un belašiem visus nevaram pabarot?”

Jo tuvāk nāca spēļu atklāšana, jo vairāk organizatori saprata, ka nevarēs gan ar pīrādziņiem un belašiem iztikt un vajadzēs sadarboties ar kapitālistiem ātro uzkodu iegādē. Steigšus atrada sadarbības partnerus Somijā, un tas bija pavērsiens maskaviešu dzīvē. Viņi pirmo reizi veikalu plauktos ieraudzīja celofānā ietītas jau gabaliņos sagrieztas desas un sierus. Vēl neaizmirstamu iespaidu atstāja mazās sulas paciņas ar salmiņu sānos un jau sagatavotu vietu, kur šo salmiņu iespraust. Maskavas veikalu plauktos parādījās arī somu litra alus bundžas, dažādi somu alkoholiskie kokteiļi un uzlējumi. Tiesa, kapitālisma „pārticība un laime” beidzās jau drīz pēc tam, kad olimpiskais simbols lācēns Miša Lužņiku stadionā atvadījās no olimpiešiem.

Arī par pašu lācēnu ir savs stāsts. Meklējot piemērotāko dzīvnieku, populārā Maskavas televīzijas raidījuma „Dzīvnieku pasaule” ierosinātajā aptaujā tika izvēlēts lācis. 1977. Gadā Padomju Savienības māksliniekiem deva uzdevumu radīt dažādus talismana zīmējuma variantus. Par labāko atzina grafiķa un bērnu grāmatu ilustratora Viktora Čižikova zīmēto Mišu. Smaidīgs lācītis, apjozies ar jostu, ko rotā olimpisko spēļu simbols – pieci apļi.

Spēļu laikā Maskava piedzīvoja arī neredzētus pasākumus sabiedriskās kārtības jomā. Bezpajumtniekus un uzskaitē esošus sociāli bīstamus elementus, kā arī Valsts drošības komitejas „akreditētās” prostitūtas jeb vieglas uzvedības sievietes daļa, kas nelegāli sadarbojās ar čeku,  aiztransportēja aiz Maskavas pilsētas robežas uz bēdīgi slaveno 101. kilometru.

Maskavā ierobežoja iebraukšanu — uzturēties pilsētā bija atļauts tikai tur pierakstītajiem iedzīvotājiem. Līdz ar to sporta spēļu dalībnieki un pilsētas viesi ieraudzīja diezgan sirreālu ainu — Maskavas metro cilvēkus varēja saskaitīt uz rokas pirkstiem, ielas bija tukšas, dzelzceļa stacijās nebija parastā nemaskaviešu daudzgalvainā pūļa.

Taču drīz vien spēles beidzās, un dzīve atgriezās ikdienas rutīnā. Bet olimpiskā Mišas divus metrus garo lelli, kas spēļu noslēguma ceremonijā no Lužņiku stadiona pacēlās debesīs ar gaisa balonu, pēc dažām dienām atrada netālu no zīmīgā 101. kilometra. Pēc tam to nolika kādā noliktavā un aizmirsa. Kad pēc daudziem gadiem Mišu atcerējās, tas jau bija žurku sagrauzts.