1918. gada 19. novembrī Latvijas Tautas padome, kas iepriekšējā dienā bija pasludinājusi Latvijas Republikas neatkarību, izveidoja pirmo Latvijas Pagaidu valdību. To vadīja Kārlis Ulmanis, tās sastāvā bija Zigfrīds Anna Meierovics, Miķelis Valters un citi. Jauno valdību gaidīja sarežģīts un pa laikam bīstams jaunās valsts nostiprināšanas darbs.

Jau nākamajā dienā pēc Latvijas Republikas proklamēšanas – 1918. gada 19. novembrī – dažādu politisko spēku pārstāvju izveidotais pagaidu parlaments – Tautas padome – pulcējās uz pirmo sanāksmi. Galvenais dienaskārtības jautājums bija pagaidu valdības sastāva apstiprināšana, kuras veidošana jau iepriekšējā dienā bija uzticēta agronomam un publicistam Kārlim Ulmanim. Kara laikā viņš bija aktīvi darbojies bēgļu apgādes organizācijās, bet pēc 1917. gada februāra revolūcijas Krievijā burtiski meties politiskās aktivitātēs, apliecinot apskaužamu enerģiju, lieliskas organizatora spējas un politisku tālredzību. Viņa vadītā Latviešu Zemnieku savienība dažos mēnešos bija kļuvusi par ievērojamāko pilsonisko partiju, tā lielā mērā bija virzījusi Latviešu Nacionālās padomes dibināšanu, kas, darbojoties Krievijā, boļševiku varas apstākļos, jau kopš 1918. gada sākuma deklarēja kā savu mērķi neatkarīgas Latvijas Republikas izveidi.

Ulmaņa piedāvātajā kabineta sastāvā līdzās viņam bija vēl vairāki iezīmīgi vārdi. Ārlietu ministra amatam tika izvirzīts tautsaimniecības kandidāts Zigfrīds Anna Meierovics – Latviešu Nacionālās padomes Ārlietu nodaļas vadītājs, kurš nu jau vairākus mēnešus uzturējās Londonā un pirms nedēļas bija atsūtījis no turienes necerēti labo ziņu, ka Viņa majestātes valdība atzīst Latviju par de facto suverenu teritoriju. Vēl viens prominents kabineta loceklis – valsts zinību doktors, kādreizējais jaunstrāvnieks un sociālists-revolucionārs Miķelis Valters. Tieši viņš pirms piecpadsmit gadiem Šveicē iznākošajā laikrakstā „Proletārietis” kā pirmais bija paudis domu par brīvu Latviju. Tagad viņam tika uzticēts iekšlietu ministra amats. Citi – inženieri, advokāti, kāds agronoms. Profesionālu politiķu latviešiem vēl tobrīd bija ļoti maz.

Tika izskatīts jautājums par to, kā darīt zināmu neatkarības deklarācijas tekstu visiem topošās valsts iedzīvotājiem. Vidzemē un Rīgā varēja saņemt laikrakstu „Jaunākās Ziņas”, kas todien veltīja neatkarības pasludināšanai pusi no savām 12 lappusēm. Kurzemniekiem un latgaliešiem 18. novembra paziņojuma teksts bija jādrukā īpaši, pie tam Latgalē tika lietota cita druka – mums šobrīd tik ierastie latīņu burti, kamēr pārējā Latvijā tolaik visu vēl drukāja gotu burtiem. Radās arī priekšlikums pielāgot tekstu augšzemnieku runas īpatnībām. Galu galā pieņēma pagaidām vienīgā Latgales pārstāvja Staņislava Kambalas priekšlikumu – drukāt latīņu burtiem, bet literārajā latviešu valodā. Un, pēc Kambalas ierosinājuma, lēma arī, ka deklarācija jātulko un jānodrukā krieviski, lai tā sasniegtu daudzos Latgales vecticībniekus, kuri arī, protams, bija pilntiesīgi nākamās Latvijas pilsoņi.

Tomēr visvairāk uzmanības 19. novembra sēdē nācās veltīt tieši iekšlietu jautājumiem. No dažādām valsts malām pienāca ziņas, ka vācu policija turpina rīkoties kā ieradusi – izkrata latviešu organizāciju mītnes un dzīvokļus, esot uz laiku aizturējusi dažus latviešu revolucionāro sociālistu partijas pārstāvjus. Meklējot pirmām kārtām ieročus, un acīmredzami negribot pieļaut latviešu apbruņošanos. Uz Vāciju tiekot joprojām izvesta pārtika un citi materiāli. To, cik lielas iespējas pagaidu valdībai ietekmēt situāciju, liecināja kaut vai fakts, ka pat ārkārtas dzelzceļa biļetes tautas padomes pārstāvjiem bija jālūdz Vācijas pilnvarotajam Vinnigam. Vēl izpaudās ziņa, ka Gulbenē uzradusies kāda krievu baltgvardu vienība; tuvāk neviens neko vēl nezināja, tomēr arī šis signāls apliecināja – nupat tapusī Latvijas valsts nebūt nebija vienīgais pretendents uz šo zemi. Pirmo Latvijas valdību gaidīja grūts un pa laikam arī bīstams patiesas neatkarības izcīnīšanas un nostiprināšanas darbs.