Kad komunistiskā Polijas vadība pagājušā gadsimta 80. gadu pirmajā pusē brutāli vērsās pret masveidīgo arodkustību „Solidaritāte”, viens no tiem, kas atļāvās mest režīmam atklātu izaicinājumu, bija katoļu garīdznieks Ježijs Popeluško, kurš savos sprediķos aktīvi vērsās pret toreizējo represīvo komunistisko režīmu un tā vadītāju ģenerāli Jaruzeļski. Poļu drošībnieki nolaupīja un nežēlīgi noslepkavoja priesteri Popeluško 1984. gada 19. oktobrī.

1980. gadā parādījās pirmie nopietnie padomju sistēmas krīzes simptomi. Viskrasāk tie izlauzās toreizējā Polijas Tautas republikā, kur stihiski radās un strauji pieauga spēkā neatkarīgā arodkustība „Solidarność” – „Solidaritāte”. Sākotnēji prasības bija ekonomiskas, taču jau drīz tajās parādījās vispārējas sabiedrības demokratizācijas motīvi. Šo kustību krasi pārtrauca kara stāvokļa ieviešana 1981. gada decembrī, kuru īstenoja ģenerālis Vojcehs Jaruzeļskis, nesen stājies Polijas Apvienotās Darba partijas ģenerālsekretāra amatā. Sākās „Solidaritātes” aktīvistu aresti, prese tika pakļauta stingrai cenzūrai, rūpnīcās un iestādēs ieviesa militarizētu pārvaldi, armijas vienības vairākkārt atklāja uguni uz streikotājiem, bija upuri. Jebkādas sapulces un mītiņi tika aizliegti, un vienīgā legālā nesankcionētas pulcēšanās iespēja palika katoļu baznīcas dievkalpojumi.

Šai laikā ārkārtēju popularitāti ieguva Svētā Staņislava Kostkas baznīca Varšavā, kur sprediķoja tobrīd trīsdesmit piecus gadus vecais garīdznieks Ježijs Popeluško. Viņa sprediķi izcēlās ar drosmīgu režīma kritiku un aicinājumiem uzturēt sabiedrībā brīvības garu. Popeluško sprediķu fragmentus mēdza pārraidīt arī raidstacija „Brīvā Eiropa”. Varas iestādes mēģināja apklusināt dumpīgo priesteri gan ar draudiem, gan ar iebiedēšanu; viņš tika vairākkārt arestēts, divreiz tika uzlauzts viņa dzīvoklis, pret viņu mēģināja uzsākt krimināllietu. Arī baznīcas vadība centās pierunāt tēvu Popeluško uz laiku izbraukt uz studijām Vatikānā, taču priesteris atteicās – visgrūtākajā laikā pamest draudzi, kura viņam ticēja, būtu nodevība.

1984. gada 19. oktobrī tēva Papeluško automašīnu uz meža ceļa starp Varšavu un Toruņu apturēja virsnieki Valdemārs Hmeļevskis, Gžegožs Pjotrovskis un Lešeks Penkala no Polijas Iekšlietu ministrijas 4. nodaļas. Šīs nodaļas kompetencē ietilpa visas ar baznīcu un garīdzniekiem saistītās lietas. Drošībnieki sagūstīja Popeluško un aizveda nezināmā virzienā. Dažas dienas vēlāk sākās pazušanas izmeklēšana, kuru sākotnēji veica tā pati 4. nodaļa, tomēr jau pēc dažām dienām reālie nolaupītāji patiešām tika arestēti. 30. oktobrī ūdenslīdēji no Vislas ūdenskrātuves pie Vloclavekas izvilka Ježija Papeluško līķi. Teju līdz nepazīšanai sakropļotajam, sutanā tērptajam ķermenim pie kājām bija piesiets maiss ar akmeņiem.

Uz apsūdzēto sola sēdās tiešie nozieguma veicēji – Hmeļevskis, Pjotrovskis un Penkala –, kā arī tiešais pavēles devējs, 4. nodaļas vadītāja vietnieks pulkvedis Adams Petruška. It kā publiskajā procesā, kurā gan tika ielaisti tikai režīma atlasīti skatītāji, vainīgajiem piesprieda bargus cietumsodus – no 14 līdz 25 gadiem, lai gan reālie termiņi izrādījās krietni īsāki. Visilgāk – 16 gadus – nosēdēja Pjotrovskis. Joprojām nav līdz galam skaidrs, kāpēc Jaruzeļska režīms pieņēma lēmumu iztiesāt lietu. Viena iespēja – pats ģenerālis Jaruzeļskis slepkavību nebija sankcionējis, tā bija kādu zemāka ranga darbinieku iniciatīva. Cita iespēja – režīms ciniski atdeva tiesāšanai tiešos izpildītājus, sapratis, ka sabiedrības reakcija pretējā gadījumā var kļūt nekontrolējama. Taču pastāv arī iespēja, ka Ježija Popeluško noslepkavošana bija mērķtiecīga iebiedēšanas akcija, kuras plašā publicitātē režīms pat bija ieinteresēts.

Noslepkavotā priestera bēres izvērtās par ceturtdaļmiljonu lielu masu demonstrāciju, kurai varas iestādes nelika šķēršļus. Kā zināms, dažus gadus vēlāk padomju sistēma Polijā tika demontēta mierīgā demokratizācijas procesā. 2010. gadā Romas Katoļu baznīca iecēla tēvu Ježiju Popeluško svēto mocekļu kārtā.