2. decembris dzimšanas diena vienam no spilgtākajiem latviešu hokejistiem, kura dzīve pārtrūka, nesagaidot 33. dzimšanas dienu. Tas ir Sergejs Žoltoks.

Viņš bija dzīvespriecīgs, atvērts, atsaucīgs, draudzīgs, izpalīdzīgs. Komandas cilvēks, viss hokejā, neapšaubāms Latvijas izlases līderis. Tāds bija latviešu hokejists Sergejs Žoltoks, kurš piedzima 1972. gada 2. decembrī Rīgā, un visu mūžu sevi sauca par Imantas patriotu.

Pusotra mēneša vecumā Sergejs smagi saslimis ar gripu un nopietnu komplikāciju dēļ puisēna dzīvība bijusi uz nāves sliekšņa. Pēc tam zēnam un viņa mammai Dženijai daudz nācies strādāt, līdz Sergejs dabūts uz kājām, vārda tiešā nozīmē, jo viņam slimības komplikāciju dēļ neesot darbojušie kāju releksi. Iespējams tādēļ, mammai ne prātā neienāca, ka no dēla sanāks liels sportists, tādēļ arī hokejā Sergejs nonāca vēlu – astoņu gadu vecumā. Te lomu nospēlējis Sergeja vectēvs Andrejs, kurš bijis kaismīgs Rīgas „Dinamo” līdzjutējs. Tieši viņš aizveda astoņgadīgo mazdēlu pie trenera Pjotra Hmeļņicka, kurš nebaidījās grupā, kurā citi puikas jau mācēja viens otru apvest, uzņemt zēnu, kurš pat nemācēja slidot. Trenerim nenācās vilties, jo Sergejs no vienaudžiem atšķīrās ar savam vecumam neraksturīgu nopietnību, precizitāti un centību. Savu artavu hokeja zvaigznes kaldināšanā ieguldījis patēvs, jo Sergeja mamma ar tēti izšķīrās, kad zēnam bija trīs gadi. Tieši patēvs bija tas, kurš katru rītu cēlās piecos, lai ar sabiedrisko transportu no Imantas vestu Sergeju uz treniņiem Rīgas Sporta pilī. Un pūles ātri vien atmaksājās: 14gadu vecumā Sergejs jau bija savas izlases kapteinis, un drīz vien jaunajam censonim, apsteidzot savus vienaudžus, 18 gadu vecumā atradās vieta Rīgas „Dinamo” sastāvā.

Kā intervijā stāsta Sergeja mamma – viņa reiz esot dēlam jautājusi, nu kam tev dēls, tas hokejs, ja visu laiku pa sporta nometnēm un nemaz neatliek laika draugiem. Uz to mamma saņēmusi atbildi – mammu, sports tā ir draudzība uz mūžu. Un tieši sportā Sergejs arī atrada savus draugus.

Tad nāca liktenīgais 1992. gads, kad pēc pasaules junioru čempionāta, kurā Žoltoks līdz ar Ozoliņu pārstāvēja jaunizveidoto NVS izlasi, viņi pievērsa Ziemeļamerikas skautu uzmanību. Žoltoks trāpīja īstajā vietā un laikā – 1992.  gada NHL draftā viņu izvēlējās Bostonas „Bruins”, kur hokejists piedalījās 26 spēlēs, cenšoties pierādīt, ka ir vērtīgs Nacionālajai hokeja līgai, bet Bostonas „Bruins” vadība bija citās domās un turpmākos gadus Žoltoks aizvadīja zemākās līgās.

Tad 1996./ 1997. gada sezonā sapnis par NHL atdzima ar jaunu sparu, nonācis Kanādas galvaspilsētas kluba Otavas „Senators” rindās, Žoltoks regulārajā čempionātā spēlēja 78 spēlēs, kā arī pirmo reizi iekļuva izslēgšanas spēlēs un savā kontā viņš ierakstīja vēl 11 mačus. Pavisam NHL regulārajā sezonā aizvadītas 588 spēles, kurās gūti 111 vārti un izdarītas 147 piespēles. Cīņās par Stenlija kausu aizvadītas 45 spēles.

Žoltoks regulāri spēlējis arī Latvijas izlasē. Izlases rindās Žoltoks aizvadījis pavisam 42 spēles, kurās nopelnīti 50 (29+21) punkti. Latvijas hokeja izlases sastāvā viņš piedalījies sešos pasaules čempionātos.

Un tad pienāca liktenīgais 2004. gada 3.novembris, kad Sergejs jau bija atgriezies Latvijā un spēlēja  “Rīga 2000”. Todien bija spēle izbraukumā pret Minskas “Dinamo”. Rīta treniņā Žoltoks nepiedalījās sliktas pašsajūtas dēļ, par varbūtību izvirzot variantu, ka viņš vieglā formā saindējies ar pārtiku. Pirms spēles, vēlreiz taujāts par gatavību doties laukumā, tika saņemta apstiprinoša atbilde. Tribīnēs sēdēja Sergeja tēvs, tuvinieki, draugi. Viņam nebija izvēles. Diemžēl pienākums pret sev tuvajiem maksāja pārāk lielu cenu. Piecas minūtes pirms mača pamatlaika beigām Žoltokam palika slikti. Ticis līdz komandas soliņam, viņš zaudēja samaņu. Ātrās palīdzības ārsti nespēja glābt hokejista dzīvību.