1974.gada 2.janvārī ASV prezidents Ričards Niksons paraksta jaunu likumu, kas samazina atļauto braukšanas ātrumu Amerikas Savienotajās valstīs. OPEC valstis bija ieviesušas naftas piegādes embargo ASV par Izraēlas atbalstīšanu, kas noveda pie degvielas trūkuma industrializētajā valstī.

ASV kopš Otrā pasaules kara beigām nebija saskārusies ar deficītu enerģijas piegādē. Valsts, kas kara laikā optimizēja savus tēriņus un ikdienas paradumus, lai maksimāli tērētu resursus karam nepieciešamajai ražošanai, bija sajutusi neierobežotu brīvību un labklājību. Tāpēc aicinājums taupīt degvielu allaž būtu izraisījis neizpratni. Tomēr līdz ar saspīlējumu Tuvajos Austrumos arī turīgajiem rietumniekiem nācās domāt, kā tērēt mazāk.

Konteksts degvielas krīzei veidojās no karadarbības Tuvajos Austrumos. Kopš Otrā pasaules kara beigām ASV bija baudījušas lielu ietekmi Tuvo Austrumu reģionā, kur varēja iegūt naftu lielos apmēros un arī par zemu cenu. Tomēr rietumvalstu ietekme sāka kaitināt atsevišķas arābu valstis. Eiropa un ASV īpaši atbalstīja Izraēlu, kas aktīvi iespiedās arābu kontrolētajās teritorijās un uzturēja papildus spriedzi. Galvenokārt Ēģiptes un Sīrijas vadībā arābu valstis apvienojās blokā pret Izraēlu un sāka tā dēvēto "Jom Kipur" karu. Rietumvalstis šajā karā atklāti atbalstīja Izraēlu un tas tikai vairāk saniknoja arābus.

Doma, ka naftas ieguvējvalstīm jāapvienojas nebija nekas jauns. Jau kopš 1949.gada atsevišķas Latīņamerikas un arābu valstis centās rast kopēju valodu, lai varētu diktēt noteikumus naftas pircējiem. Iemesls tam bija nekaunīga lielāko uzpircēju rīcība, kad vienpersoniski viņi samazināja naftas iepirkuma cenu par 10%. 50. un 60.gados tas saniknoja arābu valstis, kas vienojās ar Venecuēlu nodibināt naftas ieguvējvalstu apvienību jeb OPEC. Tieši OPEC nospēlēja galveno lomu, lai izraisītu degvielas trūkumu ASV.

"Jom Kipur" kara laikā rietumvalstis, galvenokārt ar ASV priekšgalā, atklāti atbalstīja Izraēlu. Arābu valstis nolēma sodīt par šādu rīcību un nobalsoja par naftas cenu palielinājumu. No trīs dolāriem barelā cena pēkšņi pieauga līdz 12 dolāriem. Rietumvalstis, tostarp ASV, pēkšņi sajuta, ko nozīmē šāds tirdzniecības karš. 1973.gadu ASV pavadīja mēģinājumos iztikt ar naftas rezervēm un cenu politikas maiņu, tomēr tas vajadzīgos rezultātus nedeva. Tad ASV Prezidenta, Ričardam Niksonam ieteica risināt šo problēmu ar naftas patēriņa dramatisku samazinājumu. Viegli pateikt, grūti izdarīt, jo ASV sabiedrība bija pieradusi pie fosilo energoresursu radītām ērtībām. Taču līdz ar jauno 1974.gadu, ASV prezidents Ričards Niksons bija nolēmis mainīt šo kārtību.

2.janvārī, uzreiz pēc jaunā gada svinībām, Niksons parakstīja likumu par ātruma ierobežojumiem uz ASV ceļiem. Lielākais naftas patērētājs bija milzīgo dzinēju automašīnas, kas burtiski „rija” benzīnu. Lai ietaupītu uz šo patēriņu, Niksona administrācija nolēma samazināt atļauto braukšanas ātrumu ārpus pilsētas no 80 jūdzēm stundā, kas ir ekvivalents 128 kilometriem stundā uz 55 jūdzēm jeb 88 kilometriem stundā. Turklāt likums noteica, ka valsts autotransporta atbildīgajam departamentam būs tiesības apturēt jebkāda veida transporta infrastruktūras atjaunošanu tiem štatiem, kas nepakļausies ātruma mazināšanai. Niksons cerēja, ka ar ātruma ierobežojumiem izdosies samazināt degvielas patēriņu, kas dos ASV lielākas iespējas cīnīties pret OPEC sankcijām.

Interesanti, ka Tuvo Austrumu naftas embargo krīze ilgtermiņā izraisīja lielāku ieguvumu ASV, nekā arābu valstīm. Pie dramatiskās patēriņa mazināšanas ASV sabiedrība atrada jaunus veidus kā mainīt savus paradumus. Tieši Niksona likuma ietekmē ASV sāka vairāk pirkt efektīvākās Japāņu automašīnas. Interesanti arī, ka atsevišķu štatu policija ziņoja, ātruma ierobežojums labvēlīgi ietekmēja avāriju mazināšanas pasākumus un bojāgājušo skaitu uz ceļiem. Lai arī pamatotība Niksona likumam degvielas cenu dēļ pazuda jau salīdzinoši ātri, atļautā ātruma ierobežojumus atcelt nesteidzās vēl līdz pat 80.gadu beigām. Interesanti, ka 20 gadu periodā ASV degvielas patēriņš bija audzis par nieka 11%, kamēr valsts kopprodukts par 150%. 90.gados gan ASV noteica jaunus ātruma limitus un vietām pieļāva iespēju gluži kā Eiropā ārpus pilsētām ātrgaitas šosejās braukt ar ātrumu līdz pat 150 kilometriem stundā. Tomēr šie bija atsevišķu štatu lēmumi, nevis kopēja valsts politika.