1536. gada 2.maijs bija īpašs kādai dāmai Anglijā, viņas vārds ir Anna Boleina, Anglijas karaliene. Tieši 2.maijā viņu arestēja un ieslodzīja, apsūdzot laulības pārkāpšanā, asinsgrēkā, nodevībā un par burvestībās.

Aragonas Katrīnas galma dāma Anna, Anglijā augstu vērtētā diplomāta grāfa Tomasa Boleina meita, pēc tālaika kanoniem bija pievilcīga sieviete. Neviens gan viņu nesauca par pārpasaulīgu skaistuli, taču klīda runas, ka Anna spēj apburt pat sētas stabu. Būdama tumsnēja, viņa gaišmataino un bālo angļu sieviešu ielenkumā izskatījās eksotiska un noslēpumaina, ne par velti viņu sauca par eksotiku starp angļu rozēm. Laikabiedri ar sajūsmu aprakstījuši Annas Boleinas ļoti skaistās, tumšās, acis, kas allaž piesaistījušas uzmanību.

Kad Annai uzmanību pievērsa pats Anglijas karalis, viņa nevis paklausīgi krita savam kungam pie kājām, bet ietiepīgi atteicās kļūt par Henrija mīļāko. Šāda taktika laika gaitā palīdzēja iegūt tādu varu pār monarhu, kāda nevienai sievietei pat nebija rādījusies sapņos.

Sākumā Henrijs visai tieši piedāvājis Annai Boleinai kļūt par oficiālo mīļāko. Boleina ietiepās – iespējams, viņa sākumā tiešām nevēlējās saistīties ar karali, bet ilgojās pēc laulībām ar savas kārtas augstmani. Anna uzstāja, ka vēlas saglabāt godu. Henrijs neatkāpās, un Boleina sāka no viņa izvairīties – neatbildēja uz vēstulēm un aizbrauca no galma, ja tur grasījās ierasties karalis. Nav brīnums, ka Henrijs VIII paradis, ka viss notiek pēc viņa prāta, iedegās vēl vairāk.

Neviens, protams, nekad vairs neuzzinās, vai izvairīšanās bija Annas Boleinas īpaša taktika, lai iegūtu karaļa sirdi, bet kādā brīdī viņa padevās. Gluži vienkārši bija zudusi iespēja izdevīgi apprecēties. Visi zināja, ka Annu Boleinu iecerējis karalis, un Henrijam VIII ceļā neuzdrošinātos stāties pat visdrosmīgākais Anglijas vīrs.

Septiņus gadus Henrijs neatlaidīgi lenca Annu, bet viņa tikpat spītīgi atteicās atdoties karalim, iekams nebūs kļuvusi par viņa sievu baznīcas un valsts priekšā. Annas nepiekāpība noveda pie tā, ka Henrijs VIII nolēma šķirties no sievas, lai nezaudētu Annu. Viss būtu labi, ja vien tas nenotiktu laikā, kad Anglijā, kā jau katoliciskā valstī, karalis varēja dabūt šķiršanos tikai un vienīgi ar Romas pāvesta atļauju. Pāvests vilcinājās dot Henrijam šķiršanās atļauju, bet īsti nenovērtēja kaislību pārņemtā karaļa vēlmi iegūt Annu.

Nekas nespēja stāties pretī Anglijas karaļa mērķim padarīt Annu Boleinu par karalieni. Henrijs uzsāka baznīcas Reformācijas procesu, pieņemot lēmumu atdalīt savu valsti no Romas katoļu baznīcas un pasludinot sevi par Anglijas baznīcas galvu. Līdz ar to mierīgi varēja kronēt Annu Boleinu un atzīt viņu par karaļa likumīgu sievu.

Annas Boleinas kronēšana Vestminsteras abatijā kļuva par vienu no krāšņākajiem svētkiem, kādus Anglija jebkad bija pieredzējusi. Ar laiku izrādījās, ka Boleinas labās īpašības – inteliģence, izpratne par politiku un straujā daba, kas bija tik piemērotas mīļākajai, – nav vēlamākās karalienei. Anna nekļuva par iemīļotu karalieni – viņu apsūdzēja par izšķērdību un nevaldāmo raksturu, dažkārt dēvējot pat par “karalisko prostitūtu”.

Šis kaislību pārpilnais mīlas stāsts izvērtās visai traģisks. Annu Boleinu apvainoja laulības pārkāpšanā. 1536. gada 2. maijā pienāca Annas Boleinas ēras beigas Anglijas galmā. Viņu arestēja, ieslodzīja Tauerā un apsūdzēja karaļa slepkavības plānošanā, laulības pārkāpšanā, pat asinsgrēkā.

Jau 17. maijā izmeklēšanas komisija atzina Annu Boleinu par vainīgu un piesprieda nāvessodu, kas tika izpildīts 19. maijā. Tik radikāls karaļa lēmums attiecībā pret sievieti, kuras dēļ viņš pats bija gatavs mainīt pat valsts iekārtu, tika pieņemts tādēļ, ka valdnieks bija nolūkojis jaunu favorīti. Turklāt arī Anna nesagādāja Henrijam kāroto mantinieku, bet gan dzemdēja meitu, vēlāko karalieni Elizabeti I, kuras valdīšanās laiks Anglijas vēsturē ir saistīts ar kultūras uzplaukumu un dēvēts par zelta laikmetu.