Etiopijas imperators Haile Selasije, kas tika kronēts 1930. gada 2. novembrī, piedzīvoja gandrīz 44 gadus ilgu, satricinājumiem, bet arī sasniegumiem bagātu valdīšanas laiku. Tomēr mūža izskaņā viņu gaidīja gāšana no troņa un nāve ieslodzījumā.

„Viņa augstība imperators Haile Selasije I, Uzvarošais Lauva no Jūdas cilts, Etiopijas Valdnieku Valdnieks un Kungu Kungs, un Dieva Izredzētais,” – tāds bija oficiālais tituls, kādu iemantoja tobrīd trīsdesmit astoņus gadus vecais Tafari Makonnens, kad 1930. gada 2. novembrī tika kronēts par Etiopijas imperatoru. Viņa monarha vārds Haile Selasije tulkojumā no amharu valodas nozīmē „Trīsvienības Spēks”.

Saskaņā ar etiopiešu leģendu, no Etiopijas nākusi Bībelē aprakstītā Sābas ķēniņiene, un viņas un ķēniņa Zālamana dēlu Meneliku I Etiopijas valdnieku dinastija uzskatīja par savu ciltstēvu. 8. gs. pirms mūsu ēras Etiopijā izplatījies jūdaisms, savukārt mūsu ēras 4. gs. šeit no Ēģiptes ienākusi kristietība. Etiopija palika kristīga valsts arī pēc tam, kad muhamedāņu iekarojumi to uz daudziem gadsimtiem izolēja no pārējās kristīgās pasaules. Un etiopijai izdevās arī palikt vienīgajai Āfrikas teritorijai, kas nekad nav pakļāvusies kādai koloniālai lielvalstij; 19. gs. beigās etiopieši atsita itāliešu kolonizatoru iebrukumu.

20. gadsimtu Etiopija sagaidīja kā suverēna, bet arī atpalikusi valsts, kurā valdīja viduslaikiem raksturīga iekārta ar lielu feodāļu un provinču vietvalžu jeb rasu ietekmi. Stāvokli tobrīd sarežģīja tas, ka imperatoram Menelikam II nebija tiešu vīriešu kārtas mantinieku. Menelika izvēlētais troņmantnieks, viņa vecākās meitas dēls Ijasu V, kāpa tronī 1913. gadā, bet izrādījās visai neprognozējams valdnieks, pie tam ar simpātijām pret islāmu. Jau 1916. gadā Ijasu gāza, un par imperatori pasludināja Menelika otro meitu Zauditu, bet par reģentu un troņmantnieku – viņas dēlu, rasu Tafari Makonnenu. Pati Zauditu bija ļoti dievbijīga un politikā neiesvaidīta, tāpēc jau drīz nozīmīga vara nonāca jaunā reģenta rokās. Rass Makonnens sāka īstenot modernizācijas reformas armijā, sakaru sistēmā, tiesās; tika atcelta verdzība. Tas nebija pa prātam konservatoriem pašā Etiopijā, kā arī dažām Eiropas lielvalstīm, sevišķi jau Itālijai. Pret jauno reģentu tika vērptas galma intrigas, rīkotas sazvērestības, provincēs uzliesmoja dumpji. Visnopietnākā bija sacelšanās 1930. gadā, kuras priekšgalā nostājās reģenta mātes imperatores Zauditu otrais vīrs, rass Gugsa Vole. Nemierniekus, kurus apbruņoja itālieši, izdevās sakaut ar Francijas militāru atbalstu, vadonis Vole kaujā krita, dažas dienas vēlāk līdz galam nenoskaidrotos apstākļos no dzīves šķīrās arī imperatore Zauditu. Ceļš uz imperatora troni rasam Tafari Makonnenam bija vaļā.

Hailem Selasijem izdevās izvest Etiopiju starptautiskajā arēnā, taču tas neglāba valsti, kad 1936. gadā pret to militāru agresiju izvērsa fašistiskā Itālija. Imperators devās trimdā un varēja atgriezties tikai 1941. gadā, kad Etiopiju atbrīvoja britu sadraudzības spēki. Pēc kara Haile Selasije kļuva par vienu no prominentākajām figūrām nepievienojušos valstu kustībā un arī Āfrikas Vienības organizācijā, kuras mītne atradās Adisabebā. Taču septiņdesmito gadu sākumā postoša sausuma izraisīts bads daļā Etiopijas un nelabvēlīga ekonomiskā situācija pasaulē destabilizēja valsti, un 1974. gadā sirmo imperatoru no troņa gāza armijnieku revolucionārā komiteja jeb Dergs. Nepilnu gadu vēlāk pasaule uzzināja par bijušā imperatora Hailes Selasijes nāvi ieslodzījumā. Viņa kapavieta palika nezināma līdz pat 1992. gadam, kad līdz ar padomju palīdzības apsīkumu Derga vara bija sabrukusi. Ķēniņa Zālamana mantinieka pīšļi tika atrasti iebetonēti grīdā līdzās pils banketu zāles atejai. 2000. gada novembrī Haili Selasiji ar pienācīgu godu pārapbedīja Adisabebas Svētās Trīsvienības katedrālē.