1755. gada 2. novembrī dzimusi nākamā Francijas karaliene Marija Antuanete. Tā pati, kura giljotinēta 1792. gadā un kurai piedēvē pasaulslaveno frāzi: “Ja viņiem nav maizes, ko ēst, lai ēd kūkas.”

Ja viņiem nav maizes, ko ēst, lai ēd kūkas! Klīst leģenda, ka šo frāzi savulaik izteikusi Francijas karaliene Marija Antuanete. Tomēr tā laikam tomēr paliks tikai leģenda, jo neesot atrodamas patiesas liecības, ka Francijas karaliene jelkad būtu ko tamlīdzīgu teikusi.

Toties ir skaidri zināms, ka Marija Antuanete bija dumpīga savā raksturā un viena no ietekmīgākajām 18.gadsimta modes noteicējām ne tikai Francijas galmā, bet arī citviet Eiropā. Viņa franču galma stagnējošās etiķetes garlaikota un nepietiekamas vīra – Francijas karaļa Luija XVI – uzmanības apveltīta, viņa dievinājusi modi, izklaides, jautrības un dejas.

Marija Antuanete nav bijusi pagalm dumja skaistule, tomēr vairāk par nopietnām lietām viņas prātu nodarbinājušas izklaides.

Kad Luijs XVI, kļuva par karali, viņš saņēma mantojumā gandrīz izputinātu Franciju. Un lai jaunajam karalim piemita taupīgums, viņa sievas Marijas Antuanetes dzīves stils nesapasēja ar taupīguma politiku Francijas galmā. Karaliene dievināja tērpus un dārglietas, atteicās ievērot galma tradicionālo etiķeti un pati sev izvēlējās tērpus.

Galms akli sekoja Marijas Antuanetes diktētajai modei un laikā ar viņu galma dzīve atgādināja vienu milzīgu un nebeidzamu karnevālu, ko nodrošināja balles, dejas, teatralizētas rotaļas un kāršu spēles.

Marijas Antuanetes dzīves stilu nemainīja arī bērnu dzimšana. Tieši pretēji – troņmantnieka nosmērēto autiņu dzeltenbrūnā krāsā pasniedza kā “dofina pārsteigums”, iegūstot ārkārtēju popularitāti aristokrātijas vidū. Tajā laikā Francijā bija izplatīta pamatīga parazītu sērga, tāpēc nav brīnums, ka pat auduma krāsu toņiem tika piešķirti ekstravaganti nosaukumi, piemēram, “blusas muguras”, “blusas kājiņu” vai “saspiestas blusas” tonis.

Francijas galmu bija apsēdušas ne tikai blusas, bet arī utis. Marijas Antuanetes laikā populāras kļuva iespaidīgas un sarežģītas frizūras – mākslinieciski veidotas parūkas uz milzīgiem karkasiem. Sieviešu frizūras varēja sasniegt pat 70-100 cm augstumu. Lieki piebilst, ka parūku torņos mitinājās neskaitāmas utu kolonijas. Tā, kā neviens īsti nezināja, kā parazītus apkarot, tad dāmas izlīdzējās kasoties ar smalkiem koka irbulīšiem.

Lai arī pati karaliene domāja, ka ir tautas mīlēta, patiesībā viņu vainoja ne tikai Francijas finanšu grūtībās, viņai pierakstīja teju visas Francijas nebūšanas. Kļūstot vecāka, karaliene gan mazināja savu ekstravaganci – izvēloties pieticīgākus tērpus, taču tas nemainīja sabiedrības viedokli par karalienes izšķērdīgo dzīvi. Un zināmā mērā izšķērdība bija arī viens no faktoriem, kas ietekmēja Marijas Antuanetes dzīves noslēgumu, kad viņu atzina par vainīgu valsts nodevībā, bet arī vainoja valsts kases izzagšanā, piespriežot nāves sodu.