Kad pagājušā gadsimta 80. gados toreizējā Moldāvijas Padomju Sociālistiskajā republikā izvērtās moldāvu nacionālā kustība, teritorija toreizējās Moldāvijas PSR austrumos, kur dominēja krievvalodīgie iedzīvotāji, kļuva par šīs kustības pretinieku atbalsta zonu. 1990. gada 2. septembrī t.s. Piedņestras Moldāvijas Padomju Sociālistiskā republika pasludināja par savu atdalīšanos no pārējā Moldovas. Tā radās Piedņestra – joprojām de jure neatzīta valsts un iesaldēta konflikta zona.

 

Pagājušā gadsimta 80. gados arī toreizējā Moldāvijas PSR sākās Atmodai līdzīgi procesi: tika aktualizēts jautājums par Moldovas nonākšanu Padomju Savienības sastāvā Molotova-Ribentropa pakta rezultātā, atjaunota rakstība latīņu alfabētā un par vienīgo valsts valodu pasludināta moldāvu, respektīvi – rumāņu valoda. Par Moldovas neatkarības pretinieku citadeli, savukārt, kļuva tā Moldovas daļa, kas laikā starp diviem pasaules kariem, kad pārējā Moldova piederēja Rumānijai, bija atradusies padomju rokās kā Moldāvijas Autonomā Padomju Sociālistiskā republika padomju Ukrainas sastāvā. Tā ir nepilnus 250 km gara josla Dņestras upes austrumu krastā, kas platumā teju nekur nepārsniedz 10 km. Ap 1990. gadu moldāvu te bija nepilni 40%, pārējie bija pamatā krieviski runājoši ieceļotāji no Krievijas un Ukrainas. 1990. gada 2. septembrī pašpasludinātā Piedņestras Moldāvijas Padomju Sociālistiskā republika proklamēja savu neatkarību, pretendējot uz līdzvērtīga Padomju federācijas subjekta statusu. Par jaunizceptā valstiskā veidojuma prezidentu kļuva Kamčatkā dzimis krievs Igors Smirnovs, kurš šo amatu ieņēma līdz 2010. gadam.

Jau mēnesi pēc Piedņestras neatkarības pasludināšanas notika pirmās nopietnās bruņotās sadursmes starp Kišiņevas valdībai lojāliem kārtības sargiem un Piedņestras separātistu miliciju. Moldāviem nācās konstatēt, ka viņu pretinieku bruņojums acīmredzami nāk no šeit izvietotās padomju 14. armijas arsenāliem, pie tam separātistu rindās parādījās šīs armijas virsnieki un kareivji, kā arī tā dēvētie kazaki un citi brīvprātīgie no Krievijas un Ukrainas. Sadursmes pārauga plašākā militārā konfliktā pēc Padomju Savienības sabrukuma 1991. gada augustā, kad Moldovas Republika pasludināja savu neatkarību.

Tā dēvētais Piedņestras karš ilga no 1992. gada marta līdz jūlijam, prasot apmēram tūkstoti dzīvību, starp kurām bija arī vairāki simti mierīgo iedzīvotāju. Galvenās konflikta zonas bija Dubesaru pilsētā un tās apkārtnē, kur Piedņestras teritorijā atradās vairāki pamatā moldāvu apdzīvoti ciemi, kā arī pamatā krievvalodīgās Benderu pilsētas apkārtne Dņestras rietumu krastā. Jaunizveidotās Moldovas Republikas militārās iespējas bija ierobežotas, pie tam tai nācās pastāvīgi rēķināties ar iespējamo Krievijas iejaukšanos. Tāda faktiski arī notika, kad 1992. gada jūnijā jaunieceltais Krievijas 14. armijas komandieris ģenerālis Aleksandrs Ļebeģs ar artilērijas uguni izklīdināja Moldovas spēku grupējumu Benderu apkaimē. Viņš gan arī pārtrauca Krievijas armijas personāla un ieroču nelegālo ieplūšanu separātistu spēkos, tā faktiski izbeidzot konfliktu. Mēnesi vēlāk Krievijas prezidents Boriss Jeļcins un Moldovas prezidents Mirča Sņegurs vienojās par pamieru, izveidojot demilitarizēto zonu kopīgā Moldovas, Krievijas un Piedņestras miera uzturētāju kontrolē.

Tā Piedņestra kļuva par iesaldēta konflikta zonu. Tā joprojām ir de jure neatzīta, bet de facto neatkarīga valsts, kuras teritorijā atrodas Krievijas karaspēka kontingents. Krievija vairākkārt apņēmusies to izvest, taču starptautisko vienošanos ratifikāciju bloķējusi Krievijas Valsts Dome. Nesekmīgi izrādījušies visi Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas pūliņi panākt kādu risinājumu. Pēdējais sarunu formāts tika izveidots 2011. gadā, piedaloties EDSO, Moldovai, Piedņestrai, Krievijai un Ukrainai ar Eiropas Savienību un Savienotajām Valstīm kā novērotājiem. Taču 2014. gadā, kad Krievija anektēja Krimu un izvērsa agresiju pret Ukrainu, savukārt Piedņestras parlaments pieņēma aicinājumu par pievienošanos Krievijas Federācijai, arī šīs sarunas izjuka.