Aļaska, kas pēc platības ir lielākas Amerikas Savienoto Valstu štats, atrodas Ziemeļamerikas ziemeļrietumos. Šis ziemīgais štats, ir viens no savdabīgākajām vietām ASV, jo tieši šeit ir meklējama daba, kas nav atrodama nekur citur - skarba, bet teju neskarta. Aļaska ir ļoti daudzu ceļotāju sapņu galamērķis.

Tāpat Aļaska ir vienīgais ASV štats, kam ir robeža ar Krieviju - tā gan ir jūras robeža, kas novilkta caur Beringa šaurumu, bet tomēr - fiziski sanāk, ka ASV robežojas ar Krieviju. Aļasku sākotnēji bija kolonizējusi Krievijas impērija, bet 1867. gadā Krievija to pārdeva ASV par 7,2 miljoniem ASV dolāru. Vairums amerikāņu šo pirkumu šajā laikā vērtēja kā naudas izšķērdēšanu, līdz 1896.gadam, kad Aļaskā tika atklāts zelts. Daudzi cilvēki no citiem ASV štatiem devās uz Aļasku cerībā kļūt bagāti. Naftas atradņu atklāšana 1968. gadā papildināja šīs pavalsts bagātību un uzsāka vēl vienu masu migrāciju.

Diemžēl, abās reizēs, vairums migrantu laimi neatrada - viņi nebija gatavi tālajam ceļam un Aļaskas klimatam. Tāpat zelta un naftas atradnes arī tik viegli kuram katram nebija pieejamas. Taču tie, kam paveicās, spēja iekārtoties uz dzīvi aukstajā pasaules malā. Aļaska ir viens no bagātākajiem ASV reģioniem un visretāk apdzīvotais ASV štats.

Aļaska ir vieta, kurā pagaidām masu tūrisms vēl nav ielauzies. Nacionālie dabas parki ar varenām sniegotu kalnu ainavām, upēm, zilajiem ledājiem un zaļajām pļavām liek apbrīnot dabas varenību.

Viens no populārākajiem nacionālajiem parkiem ir Denali Nacionālais parks. Tas atrodas pašā Aļaskas vidienē. Denali parks plešas apkārt Makinlija kalnam, kas ir augstākā Ziemeļamerikas virsotne. Atšķirībā no Eiropas kalniem un kalniem Āzijā, kas savu augstumu sasniedz pakāpeniski, Makinlijs ir virsotne, kas paceļas debesīs līdzenumu viducī. Kalnus klāj metru augstu, sarkanu bērzu birzis, kuras tos iekrāso sarkanus, kā arī citi zemi augi, kas kalnu apveidiem piešķir nenosakāmas krāsas.

Pirmais eiropietis, kas atklāja Aļasku, 1741. gada 20.augustā, bija dānis Vituss Berings viņa vārdā nosaukts jūrasšaurums un sala. Krievijas uzdevumā viņš pētīja šo pasaules malu un ieraudzīja Aļasku.

Vituss Bērings dzimis Dānijā, bet kopš 1703. gada, kad beidza mācības Amsterdamā, atradies jau bijis Krievijas dienestā, dienējis Baltijas Flotē Ziemeļu kara laikā, bēt tam Azovas flotē un tad atkal Baltijas.

1725. gadā Krievijas cars Pēteris pirmais sūtīja Bēringu izpētīt, vai starp Āziju un Ameriku pastāv sauszemes tilts. Trīs gadus kuģojot no Sanktpēterburgas Berings sasniedzis jūras šaurumu kas vēlāk nosaukts viņa vārdā.

Nespēdams saskatīt Aļaskas krastu, Berings secinājis, ka Āzija un Amerika savā starpā nav savienotas, un ar tādu domu viņš 1730. gadā atgriezās Sanktpēterburgā. 1733. gadā Berings vēlreiz atgriezās šajā apvidū, pavadot reģionā savas dzīves pēdējos astoņus gadus, un šoreiz ekspedīcija sasniedza Aļaskas krastu, tas notika 1741 gada 20. augustā, taču atpakaļceļā Beringa komanda aizkavējās un bija spiesta pārziemot neapdzīvotā salā, kur vairums ekspedīcijas dalībnieku, arī tās vadītājs, saslima un nomira. Salu, kurā Berings nomira, nosauca viņa vārdā par Beringa salu