1910.gada 20.novembrī Astapovas stacijā mūžībā aiziet dižais krievu rakstnieks un Eiropas humānisma filozofs Ļevs Tolstojs. Rakstnieks, lai arī jau sirmā vecumā, spītējot aukstumam un slimībai, bija meties bēgļa gaitās no saviem īpašumiem. Filozofiskās un garīgās domstarpības ar radiniekiem noveda sirmo vīru pie mēģinājuma pamest dzimtās mājas, lai dotos uz dienvidiem. Diemžēl, viņam tas neizdevās.

Ļevs Tolstojs ir viens no visu laiku slavenākajiem krievu literatūras rakstniekiem un pats populārākais krievu rakstnieks Rietumu sabiedrībā. Laika posmā no 1918.-1986.gadam viņš bija visvairāk izdotais krievu rakstnieks ārzemēs, kura grāmatas izdeva 436 miljonos eksemplāru. Turklāt izdotas tika vairāk nekā trīs tūkstoši darbu.

Taču Tolstoja literārajā darbībā jānodala divi viņa dzīves posmi. Viens no tiem bija saistīts ar viņa dzīvi galmā, kur viņš arī rakstīja darbus par galma intrigām, mīlas stāstiem un cilvēku raksturiem. Otrs viņa dzīves posms bija saistīts ar Tolstoja garīgajiem meklējumiem, attīstot jaunu filozofijas paveidu. Ap 1870.gadu Tolstojs aizvien biežāk aizdomājas par dzīves jēgu. Iemesls šīm salīdzinoši depresīvajām idejām ir viņa labklājībā. Tolstojs ir ļoti turīgs, ļoti slavens un ļoti veiksmīgs, taču tas nevienā brīdī nedod viņam gandarījumu. Tāpēc arī Tolstojs savās dienasgrāmatās rakstīja, ka apzināti slēpis no sevis auklas, lai nepakārtos un apzināti negāja medībās, lai nekārdinātu ar domu nošauties. Viņš saprata, ka nav derīgs tai sabiedrībai, kas pastāvēja Krievijā.

Tolstojs tāpēc īpaši centās atrast sev atbildes pareizticīgajā reliģijā, kas noveda viņu pie konfrontācijas ar Krievijas pareizticīgās baznīcas metropolītu. Tolstojs apzināti iemācījās sengrieķu un senebreju valodas, lai pats izprastu svētos tekstus. Tieši spēja pašam interpretēt, radīja citu izpratni par cilvēka lomu pasaulē. Uz šīs savas interpretācijas Tolstojs attīstīja jaunu domāšanas paveidu, kuru sāka saukt par tolstismu. Protams, šādas domas un uzskati sāka pievērst rakstniekam uzmanību. Daži raudzījās uz viņu kā uz jaunas ēras domātāju, citi atkal kā uz valsts ienaidnieku. Kad par Krievijas caru kļuva Aleksandrs III, Tolstojs viņam rakstīja apžēlošanas lūgumu visiem cara atentāta plānotājiem. Rakstnieks apelēja pie savām atziņām, ka visas Dieva radības pretendē uz apžēlošanu un neviens cilvēks nedrīkst nostāties Dieva vietā, laupot kādam dzīvību. Lieki piebilst, šī prasība netika apmierināta, turklāt Tolstoju sāka izsekot, lai pārliecinātos, ka slavenais rakstnieks un muižnieks nav sapinies kādu trako sektantu tīklos.

Ļevs Tolstojs nebija ne sektants, ne traks, kā viņu sāka dēvēt paša ģimene. Lielākais dzīves konflikts Tolstojam izveidojās ar viņa sievu un vecākajiem bērniem. Vecākie dēli kopā ar māti uzskatīja, ka ģimenes galva ir sajucis prātā. Tolstojs nevēlējās būt daļa no Krievijas augstākās sabiedrības, jo tā bija liekulīga. Viņš deva priekšroku dzīvei savos lauku īpašumos, strādājot kopā ar saviem zemniekiem lauku darbus un ēdot parastu ēdienu, nemaz jau nerunājot par parastajām drānām, kuras Tolstojs izlēma valkāt smalko apģērbu vietā. Taču spriedze ģimenē dzina viņu izmisumā.

Vienīgais prieks, kas Tolstojam palika bija viena no jaunākajām atvasēm, meita Aleksandra. Viņa izprata tēva filozofiju, tāpēc Tolstojs tieši viņai novēlēja visus savus literāros darbus. Tolstojs vēlējās, lai meita pēc viņa nāves nodotu tos bezmaksas publicēšanai. Savukārt vecākie dēli bija šokā, Tolstoja manuskripti bija milzīga bagātība. Tad, kad kārtējo reizi Tolstojs pieķēra savu sievu, grāfieni, nakts melnumā rakājamies viņa mantās, cerībā iznest daļu manuskriptu, viņš metās bēgt.

Plāns bija ceļot uz Kaukāzu vai Bulgāriju. Tolstojs zināja, ka laikā, kad viņš muks, viņam dzīsies pakaļ gan policisti, gan ģimene, gan žurnālisti, kam Tolstoja izdarības bija sensācija. Lai arī jau krietnos gados, tomēr 1910.gadā 82 gadus vecais rakstnieks pats sēdēja zirga mugurā un ar savu svītu muka prom. Viņu ceļš ieveda Astapovas stacijā, kuras priekšnieks, starp citu, bija latvietis Jānis Ozoliņš. Viņš augsto viesi pieņēma savā mājā, bet sliktas vēstis pavēstīja Tolstoja ārsts. Ļevs Nikolaevičs bija saslimis. Aukstums un drēgnums novembra beigās nolika rakstnieku slimības gultā, no kuras viņš tā arī nepiecēlās.

20.novembrī Astapovas stacijas pārvaldnieka Ozoliņa mājā rakstnieks aizgāja mūžībā. Uz sēru vilcienu viņa mirstīgās atliekas iznesa četri Ozoliņa dēli, bet dzelzceļnieki sagādāja rakstniekam naivu, toties ļoti mīļu atvadu vainagu. Uz tā bija rakstīts – Mīlestības apustulim. Tolstoja guldīja zemes klēpī dzimtas īpašumā, kā rakstnieks bija vēlējies, bez skaļām runām, bez pompozitātes un bez greznības. Savukārt viņa mantojumu tautai, izplatīja viņa meita, kas sāka drukāt tēva grāmatas, neprasot par tām atlīdzību. Tā Tolstojs kļuva pieejams plašām tautas masām.