Pasažieru tvaikonis „Titāniks”, kas nogrima pēc sadursmes ar aisbergu 1912. gadā, bija tikai viens no gandrīz identisku kuģu trijotnes. Pirmais šīs sērijas kuģis – „Olimpiks” – tika nolaists ūdenī 1910. gada 20. oktobrī un pēc tam vēl 25 gadus sekmīgi kuģoja pāri Atlantijas okeānam.

Nepārprotami, pasaules vēsturiskajā atmiņā visspilgtāk iespiežas tie kuģi, kuri iet bojā katastrofās, aizraujot līdzi simtus un tūkstošus dzīvību, nevis tie, kuri godam nokalpo savu mūžu, šķērsodami pasaules jūras un okeānus. Pie šiem otrajiem pieskaitāms bēdīgi slavenā „Titānika” vecākais brālis un līdzinieks, pasažieru laineris „Olimpiks” (Olympic), nolaists ūdenī Belfāstā 1910. gada 20. oktobrī.

Starp citu, angļu valodā "titanic" un "olympic" ir īpašības vārdi, tātad gramatiski pareizi būtu latviskojami kā „Titāniskais” un „Olimpiskais”, taču, tā kā latviešu valodā jau nostiprinājies nosaukums „Titāniks”, tad tā līdzinieku dēvēsim par „Olimpiku”. Šis kuģis bija pirmais no trim savā klasē, pie kuras kā trešais piederēja 1914. gadā ūdenī nolaistais „Gigantiks”, vēlāk pārdēvēts par „Britāniku”. Tobrīd pasaulē lielāko laineru trijotne bija kuģniecības kompānijas White Star Line gājiens konkurences cīņā ar otru lielāko britu pasažieru pārvadātāju "Cunnard Line", kā arī vācu pārvadātājiem. White Star Line kuģi bija ne vien lielāki, bet arī ātrāki un komfortablāki. Pirmās klases pasažieri ceļoja luksusa līmenī, kādu vien spēja piedāvāt tā laika tehnoloģijas, bet zināmas ērtības baudīja pat trešās klases pasažieri, kuri tika izmitināti nevis, kā tolaik bija parasts, lielā kopējā guļamtelpā, bet gan trīsvietīgās kajītēs. Uz klāja bija paredzēta vieta vairāk nekā 2400 pasažieriem un gandrīz 900 komandas locekļiem.

Pēc apdares darbu pabeigšanas un izmēģinājuma kuģojumiem, „Olimpiks” devās savā pirmajā reisā pāri Atlantijai no Sauthemptonas uz Ņujorku 1911. gada 14. jūnijā. Jau tā paša gada septembrī laineris pie Anglijas krastiem piedzīvoja nopietnu sadursmi ar britu kara flotes kreiseri Hawke, kad tas ar priekšgalu ietriecās „Olimpika” bortā. Lai gan korpuss tika pārsists arī zem ūdenslīnijas, pierādījās konstrukcijas drošums, un laineris spēja paša spēkiem sasniegt ostu. Šī pati konstrukcija gan, kā zināms, neglāba „Titāniku” pēc sadursmes ar aisbergu 1912. gada aprīlī. Katastrofas brīdī „Olimpiks” atradās okeānā apmēram 930 km attālumā; mazliet par tālu, lai varētu piedalīties izdzīvojušo glābšanā.

Pavērsiens „Olimpika” liktenī nāca līdz ar Pirmo pasaules karu. Strauji apsīka pasažieru kustība pāri Atlantijai, bet 1915. gada aprīlī Admiralitāte kuģi rekvizēja un pārvērta par karaspēka transportkuģi. Lielāko daļu kara laika laineris veda kanādiešu un vēlāk arī amerikāņu karavīrus pāri Atlantijai uz Francijas cīņu laukiem. Liktenis pasargāja „Olimpiku” gan no torpēdām, gan mīnām, savukārt pats laineris 1918. gada maijā taranēja un nogremdēja vācu zemūdeni. Tikai pēc tam, kad 1919. gadā „Olimpiks” tika nodots atpakaļ īpašniekiem, tā korpusā zem ūdenslīnijas atklājās pamatīgs iebuktējums – pēdas no kādas torpēdas, kas bija trāpījusi, bet, par laimi, nebija detonējusi.

20. gs. 20. gadi bija „Olimpika” ziedu laiks. Modernizēts un atjaunots, tas atkal šķērsoja Atlantiju ar pasažieru simtiem uz klāja. Savienoto Valstu imigrācijas politikai kļūstot stingrākai, Eiropas emigrantus pasažieru kontingentā pamazām nomainīja tūristi. Netrūka slavenību – Holivudas kinozvaigžņu un britu aristokrātu. „Olimpika” noriets pienāca līdz ar Lielo depresiju 20. gadu beigās, kad tā ekspluatācija kļuva neizdevīga.

1935. gada 11. oktobrī „Olimpiks” devās savā pēdējā reisā no Sauthemptonas uz Džarrovu Anglijas ziemeļaustrumos, kur tika uzsākta tā demontāža. Savā ceturtdaļgadsimtu ilgajā mūžā laineris 257 reizes šķērsojis Atlantiju turp un atpakaļ, pārvedot pavisam apm. 430 000 civilo pasažieru un vairāk nekā 200 000 karavīru. Detaļas no kuģa greznā interjera, savulaik pārdotas izsolē, joprojām rotā pāris viesnīcas, dažu labu privātmāju un arī kādu Anglijas baznīcu.