21. marts ir diena, kad dzimšanas dienu svin pasaulslavenais brazīliešu futbolists Ronaldinju un, ja vien nebūtu bijis 1994.gada 1.maija avārijas, pasaules F-1 čempionāta posmā Imolā, dzimšanas dienu svinētu arī pirmās formulas autobraucējs Airtons Senna, kurš dzimis 1960. gada 21. martā.

Miljoniem autosporta fanu viņu dievināja, gandrīz tikpat daudzi – nesaprata un ienīda. Konkurenti viņu cienīja, apbrīnoja un neieredzēja. Trasē viņš bija ātrs, fantastiski ātrs, nežēlīgi ātrs! Airtons Senna pie sacīkšu auto stūres bija pats ātruma iemiesojums, taču viņš necieta, ja vēl kāds cits bija tikpat ātrs, jo finišēt otrajam viņam nozīmēja būt pirmajam zaudētājam.

Autosporta vēsturē 1994. gada Sanmarīno Grand Prix izcīņas sacīkstes mēdz dēvēt par Imolas melno nedēļas nogali. Piektdienas treniņbraucienos Rubenss Barikello lielā ātrumā ietriecās riepu nožogojumā un nokļuva slimnīcā. Daudz lielāka traģēdija notika sestdienas kvalifikācijā, kad avārijā gāja bojā jaunais austrietis Rolands Racenbergers. Austriešu pilota nāve bija dziļi satriekusi Sennu, viņš telefonsarunā draudzenei esot teicis: „Ja vien pastāvētu jebkāds iegansts nepiedalīties sacīkstēs, es to izmantotu, bet man tomēr ir jāturpina.”

Svētdienas, 1. maija, sacīkstes jau sākumā izvērtās nelaimīgi, jo startā noslāpa cita pilota vadītā mašīna, izraisot vairāku auto sadursmi, un no lidojošajām formulu atlūzām cieta skatītāji.

Trasē parādījās drošības mašīna. Pēc vairākiem apļiem sacīkstes atsākās – Senna un Šūmahers atrāvās no trešajā pozīcijā braucošā Bergera, taču visi redzēja, ka Sennas mašīna uzvedas dīvaini. Protams, Senna būtu varējis padoties Šūmaheram, taču, ja Airtons sacīkstes 6. aplī būtu palaidis Mihaēlu garām, viņš būtu nodevis savu pārliecību. Sennas un Šūmahera tandēms septīto reizi šķērsoja starta-finiša līniju, veica nelielo posmu līdz nejaukajam Tamburello pagriezienam, kurā pat vispieredzējušākie piloti reizēm mēdzot nolamāties. Senna pirms Tamburello nebremzēja, it kā tas būtu pavisam parasts pagrieziens, un ar ātrumu 310 km/h “neierakstījās” līkumā. Tiešraidē to redzēja 300 miljoni TV skatītāju, kuriem tobrīd šķita, ka Senna patnecīnās ar mašīnu, necenšas to pagriezt, bet turpina braukt taisni.

Saskaņā ar telemetrijas rādītājiem, pirms avārijas mašīnas ātrums bija 310 km/h, bet vienā mirklī pārlidojot 80 metrus platajai uzartajai drošības zonai, tā nedaudz sabremzējās un ietriecās betona apmalē ar 218 km/h lielu ātrumu. Trieciens bija drausmīgs. Trases mediķu komanda pēc vairāk nekā 10 minūtēm izvilka Airtona Sennas ķermeni no sadragātās mašīnas un helikopters viņunogādāja Boloņas slimnīcā. Pēc apsekošanas kļuva skaidrs, ka Sennas smadzenes ir mirušas un viņam nav nekādu cerību izkļūt no komas.

Tās dienas vakarā, plkst. 18.37, mediķi nolēma pārtraukt mākslīgo dzīvības uzturēšanu. Kā vēlāk noskaidrojās, sadursmē formulas priekšējais labais ritenis ar gabalu no piekares trāpījis Sennam pa galvu, ķivere bija pilnībā caursista, un radītas dzīvībai ļoti bīstamas galvas traumas.

Airtona Sennas kombinezona piedurknē tika atrasts satīts Austrijas karogs, kuru viņš bija paredzējis atraisīt uz goda pjedestāla, pieminot iepriekšējā dienā kvalifikācijā bojā gājušo Rolandu Racenbergeru.

Nākamajās dienās medijos parādījās dažādas Sennas bojāejas iemeslu versijas – sākot no tā, ka pilots pieļāvis liktenīgu kļūdu, beidzot ar to, ka tika vainots Imolas trases segums, kas gan tai gadā bija pilnībā atjaunots. Kā vēl viens avārijas iemesls tika minēts pilota fiziskais stāvoklis. Senna varēja zaudēt samaņu pie stūres. Apstiprināt vai apgāzt šo minējumu nebija iespējams. Nelīdzēja arī Sennas sekcijas rezultāti. Bet „eļļu ugunī” ielēja ļaudis, kuri bija pazinuši Airtonu Sennu kā sacīkšu braucēju. Viņi atcerējās, ka dažreiz, lai uzlabotu reakciju, Senna uz diezgan ilgu laiku bija aizturējis elpu. Un tomēr vesela, spēcīga, trenēta sportista pēkšņa bezsamaņa bija maz ticama.

Pēc Imolas traģēdijas daudzi atcerējās arī kādu Sennas interviju, kurā viņš teicis, ka reiz, traucoties ar maksimālo ātrumu, esot it kā nokļuvis citā realitātē un piedzīvojis ko līdzīgu dievišķai atklāsmei. Un vēl viena versija – ja nu Senna

pats izvēlējās uzrakstīt šādu savas dzīves un karjeras noslēgumu? Jā, viņam bija viss, ko vien dzīvē var vēlēties — nauda, slava, skaista sieviete, privātais helikopters un sala pie Brazīlijas krastiem, taču tam visam nebija nekādas nozīmes, salīdzinot ar sacīkšu uzvarām. Un tieši sacensībās viņam tobrīd negāja spoži. Lai cik šī versija arī būtu neticama, šodien patiešām ir grūti iedomāties Airtonu Sennu, vadot mierīgas vecumdienas.