Pirms 80 gadiem uz savu pirmo sēdi pulcējās tā dēvētā Tautas Saeima – padomju okupācijas apstākļos sarīkotās, jebkādām demokrātijas normām neatbilstošās vēlēšanās tapusi parlamenta fikcija. 1940. gada 21. jūlijā deputāti izspēlēja „tautas gribas” īstenošanas farsu, pasludinot Latviju par padomju republiku un lūdzot tās uzņemšanu Padomju Savienībā.

„Mūsu skats šodien vēršas pretim jaunai dzīvei – skaistai, saulainai un laimīgai nākotnei. Tas bija mūsu lielais un varenais draugs – Padomju Zocialistisko Republiku savienība, tās neuzvaramā Sarkanā armija, kas šā gada 17. jūnijā atdeva Latvijas tautai viņas brīvību, taisnību un brīvas tautas tiesības. Ir situsi lielā vēstures stunda, kad jāpiepildās visu mūsu vislielajām ilgām! Ir pienākusi lielā un laimīgā stunda, kad Latvijas un Padomju Zocialistisko Republiku savienības draudzībai un ciešajai savienībai jātiek likumīgi nostiprinātai uz visiem laikiem.”

Tas ir Vilis Lācis, vēl nesen tikai populārs rakstnieks no ietekmīgās avīzes „Jaunākās Ziņas” aprindām, bet nu – apmēram pirms mēneša izveidotās tautas valdības iekšlietu ministrs un tagad arī deputāts tā dēvētajā Tautas Saeimā, kas uz savu pirmo sanāksmi pulcējās Rīgā 1940. gada 21. jūlijā. Straujas un lielum lielajam vairumam negaidītas metamorfozes literāta liktenī. Kā kļūs zināms daudzus gadus vēlāk, noteicošais apstāklis karjeras lēcienā bija vairākus gadus ilgs padomju slepenā aģenta stāžs. Vēl pamatīgāks tas bija vēl vienam jaunizceptam tautas kalpam – Vikentijam Latkovskim. Bijis skolotājs Latgalē, bet tagad – iekšlietu ministra biedrs, Politiskās policijas priekšnieks.

„.. Latvijas darba tautas bloka lozungu akceptēšana ar līdz šim neredzētu tautas aktivitāti 14. – 15. jūlija Saeimas vēlēšanās; milzīgās tautu masu demonstrācijas kā pilsētās, tā uz laukiem, un viss tas prasa, pirmkārt, Padomju Latviju. (Aplausi). Otrkārt, iestāšanos lielajā sociālistisko tautu saimē, tas ir – Padomju Sociālistisko Republiku savienībā. (Aplausi). Vai mēs te vēl šaubīsimies? Mums jāpilda tautas griba un dotie viņai solījumi! Tamdēļ balsosim par Padomju Latviju un lūgsim Padomju Sociālistisko Republiku savienību pieņemt mūs savā saimē kā līdztiesīgu locekli!”

Latvijas Darbaļaužu bloks, kurš vienīgais galu galā izrādījās pielaists pie Saeimas vēlēšanām, savā priekšvēlēšanu platformā gan neko nebija minējis ne par padomju varu, ne par gaidāmo pievienošanos padomju tautu saimei. Šai tekstā bija runa par ciešu draudzību un godīgu savienību ar lielo austrumu kaimiņu – programmas ārlietu sadaļā. Tagad Latvijas vēlētāji varēja uzzināt, ka tieši tāda – pievienošanās PSRS – esot viņu patiesā vēlme. Tādam, kas nebija gluži naivs, protams, nenācās būt pārsteigtam, jo, rīkojot vēlēšanas, bija pārkāptas vairākas fundamentālas Latvijas Republikas Satversmes un arī vispārpieņemtās demokrātisku vēlēšanu procedūras prasības. Pilnīgi neiespējami izklausījās arī izsludinātie vēlēšanu rezultāti. Kādi tie bija patiesībā, to īsti noskaidrot droši vien nevarēs nekad, bet skaidrs ir, ka pat tie, kuri – lielāko tiesu baidoties no nepatikšanām – devās pie vēlēšanu urnām, diezin vai meta tajās pareizi izpildītas Darbaļaužu bloka listes. Bet padomju režīms, salīdzinot ar iepriekšējo Ulmaņa samtaino autoritārismu, meloja bez mazākās kautrības un to pašu sagaidīja arī no saviem jaunajiem pavalstniekiem. Varu slavinošas retorikas un rituāla pamatus daudzi bija apguvuši jau 15. maija režīma vadībā. Tagad atlika tikai piestrādāt pie jaunā klišeju arsenāla un intensitātes.

Latkovskis: „Lai dzīvo Latvijas Padomju Sociālistiskā republika! (Ilgi aplausi.) Lai dzīvo Padomju Sociālistisko Republiku savienība! (Ilgi aplausi. Saucieni „Lai dzīvo!”) Lai dzīvo darba tautas draugs un ģeniālais vadonis biedrs Staļins!” (Ilgi aplausi. Saucieni „Urā!”)