2001. gada 21 jūnijā Vecrīgā, Poļu gātes galā, tiek atklāta atjaunotā Lielā Kristapa statuja.

Kā vēsta leģenda, Daugavas krastā reiz apmeties izcili spēcīgs vīrs un strādājis par pārcēlāju. Kādā tumšā naktī pie viņa atnācis mazs zēns un lūdzis pārnest pāri upei. Lai arī plosījies negaiss, vīrs nespējis atteikt mazajam, pacēlis viņu uz pleca un nesis. Pusceļā nasta kļuvusi tik smaga, ka spēkavīrs tikai ar pūlēm spējis turpināt ceļu. Viņš saņēmies un pēdējiem spēkiem izlaidis krastā zēnu, kas izrādījies Kristus bērns, tāpēc nesējs ieguvis vārdu Kristaps.

Stāsts par Lielo Kristapu, nodots no mutes mutē, piedzīvojis dažādas izmaiņas un līdz mūsdienām saglabājies dažādās interpretācijās. Runā, ka viņš par šo pāri celšanu ticis pie lielas naudas čupas, nopircis par to visu Rīgu, jo Rīga bijusi tika maza, ka tai cauri varējis izskriet vilks.

Vēl viens no stāstiem ir šāds, ka Lielais Kristaps kādā vētrainā naktī savā būdā ielaidis pārnakšņot mazu bērniņu. Rītā bērniņš bijis izgaisis, bet vietā, kur viņš gulējis, tikusi atrasta naudas kaudze, par kuru vēlāk uzcelta Rīga.

Skaidrs, ka neviens neuzzinās, kā tad īsti bijis. Tomēr tas, kas ir visai precīzi zināms, ir fakts, ka ap 1510. gadu Rīgā, Daugavas krastā, parādījusies koka skulptūra – Lielais Kristaps, liels vīrs, kuram uz pleca mazs puišelis, bet rokās gaismas laterna un gara nūja.

Lielais Kristaps bija viens no senās Rīgas simboliem, kura godināšana oficiāli sākās laikā, kad arhibīskaps Jaspers (Kaspars) Linde 16.gadsimta sākumā ieviesa atsevišķu svētku svinēšanu par godu pilsētnieku iecienītajiem svētajiem – Sv. Bazīlijam, Sv. Egīdijam un Sv. Kristapam. Pēdējais kā aizgādnis un labvēlis īpaši tika godināts latviešu pārcēlāju, plostnieku, krāvēju un nastu nesēju vidū.

Kāds izskatījās senākais Lielā Kristapa tēls un kur tas atradies, precīzi nav zināms. Bet Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā kopš 1923.gada apskatāma 2,36m augsta priedes koka skulptūra Lielais Kristaps, kuru 1682.gadā izgatavoja tēlnieks Mihaels Brinkmans. 

Sākumā Lielais Kristaps atradās pašreizējās Alksnāja ielas galā, bet pēc pilsētas vaļņu nojaukšanas to pārcela uz Kaņepāju tirgus rajonu (Latstadiju) pie pārceltuves Dzelzceļa tilta galā.

Savulaik skulptūra bijusi ļoti iemīļota rīdzinieku vidū, kas bieži apmeklējuši Lielo Kristapu, izgreznojot to ar lentēm un puķu vītnēm, aizdedzinot svecītes pie skulptūras un izlūdzoties aizsardzību no visa ļaunā. Senajā Rīgā pastāvēja ticējums, ka lentītes, priekšauta vai naudas monētas ziedojums Lielajam Kristapam nodrošina veiksmi tirdzniecībā un darījumos. Savukārt mātes bieži vien centās ārstēt savus bērnus, apsienot tiem lentītes, kas bijušas pie Lielā Kristapa.

Ļaudis godājuši šo tēlu neatkarīgi no konfesijas, kas ļāvis tam saglabāties līdz mūsdienām.

Vēsturiskā Lielā Kristapa statuja tika sabojāta 1919.gadā. 1923.gadā koka skulptūras atliekas tika pārvestas uz Rīgas pilsētas muzeju, kur līdz 1926.gadam bija apskatāmas Doma baznīcas Krustejā. Patlaban tas apskatāms Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā, bet Daugavas krastā stāv tā kopija.

1997.gadā Lielā Kristapa skulptūru no jauna izgatavoja koktēlnieks Gints Upītis. Viņš stāstīja, ka jaunā skulptūra, tāpat kā vēsturiskā, ir gatavota no priedes bluķa un tai ir tāds pats krāsojums. Skulptūras izgatavošana izmaksāja 2500 latu.  Tās atklāšana notikusi 2001. gada 21.jūnijā.