1996. gada 21. maijā Rīgā atjaunojamā Melngalvju nama pamatos iebūvē pirmo ķieģeli.

Šis nams ir senākā nozīmīgā sabiedriskā celtne Rīgā, kas tika uzbūvēta 14. gadsimtā. Melngalvju nams celts 1334. gadā kā sanāksmju un dzīru vieta dažādām Rīgas sabiedriskajām organizācijām.

Melngalvju jeb kā sākotnēji to sauca – Jaunais nams – vairāk nekā 600 gadus bija Rīgas rota, neatņemama pilsētas sastāvdaļa, dzīru un saietu vieta ar krāšņām, bet stingrām tradīcijām. Tāpat ar augstu prestižu, jo tā saimniekiem – neprecētajiem tirgotājiem, jūras braucējiem un zeltkaļzeļļiem – nenoliedzami, bija vara un daudz naudas. Tas redzams arī greznajā namā.

Galvenie nama īrnieki daudzu gadu garumā bija vācu izcelsmes neprecētie tirgotāji, kuģotāji un dēkaiņi – melngalvji, kā arī pilsoņi, kuri pārstāvēja Lielo ģildi. 1687. gadā melngalvji kļuva par vienīgajiem īrniekiem un ēkas apsaimniekotājiem. Tieši tolaik pilsētnieki namam sāka dot melngalvju vārdu. Bet pilnīgi oficiāli par Melngalvju namu to varam saukt kopš 1721. gada, kad ēku savā īpašumā pārņēma Melngalvju biedrība.

Nu un tā, kā melngalvji bija greznas dzīves cienītāji, tad par greznu viņi padarīja savu namu Rīgā. Starp slavenākajiem Melngalvju nama viesiem noteikti jāmin Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs, Krievijas cars Pēteris I ar svītu, Krievijas imperatore Katrīna II Prūsijas karalis Fridrihs Vilhelms III, Krievijas imperators Aleksandrs II, kurš Melngalvju namā viesojies pat trīs reizes.

Otrais pasaules karš greznajam namam bija liktenīgs. 1941. gada naktī no 28. uz 29. jūniju granātu eksplozijā tika norauts nama jumts, no vēja nestām dzirkstelēm aizdegās bēniņu koka konstrukcija. Izcēlās plašs ugunsgrēks, kas iznīcināja Melngalvju namu un tajā esošās mākslinieciskās vērtības. Gāja bojā nama Svētku zāle ar visām tajā esošajām gleznām, griestu gleznojumu, lustrām un citām vērtībām.

Lai arī tā laika arhitekti uzskatīja, ka nams jāatjauno un steigšus uzsāka glābt, kas glābjams. Lai arī gadu pēc kara beigām pieņēma lēmumu Melngalvju namu atjaunot, diemžēl pēc pāris gadiem sekoja ideoloģisks lēmums namu nojaukt. Nelīdzēja nekādi arhitektu, mākslas zinātnieku un vēsturnieku iebildumi. 1948. gada 23. maijā pulksten 4 no rīta Melngalvju nama drupas tika uzspridzinātas.

Un tomēr, vēsturiskais uzraksts virs nama ieejas „Ja man kādreiz sagrūt būs, mani atkal celiet jūs” piepildījās. Trešās atmodas laikā uzsāka darbu pie projekta izstrādes, tad vairākus gadus ilga arheoloģiskie izrakumi, bet 1996. gada 21. maijā Rīgā atjaunojamā Melngalvju nama pamatos iebūvēja pirmo ķieģeli. Bet īsi pirms galvaspilsētas astoņsimt gadu jubilejas Melngalvju nams atkal atdzima.

Arī pēc atjaunošanas, saglabājot savu identitāti un gluži kā pirms Otrā pasaules kara, te uzņem augstus viesus.