164.gadā pirms mūsu ēras mūsdienu Izraēla atrodas hellēņu valsts Seleikīdu impērijas ietekmē. Kā jau ierasts, sveša vara cenšas mainīt pakļauto teritoriju dzīves ritmu. 21.novembrī notiek sacelšanās Jūdejā, kad priestera dēls Jūda Makabijs atvaira iebrucējus no tempļa un atjauno tā apgānīto altāri. Tā sākas jauna tradīcija svinēt gaismas jeb uzticības svētkus. Tā sākas Hanuka.

Ap 170. un 160.gadu pirms mūsu ēras Seleikīdu impērija, kas bija hellēņu pēcteču valdnieki Sīrijā, pārņem savā pārziņā jūdu apdzīvotās zemes. Seleikīdi bija Maķedonijas Aleksandra pēcteči, kas turpināja grieķu civilizācijas ietekmi Tuvo Austrumu zemēs. Kad viņi pakļāva jūdus ap 200.gadu pirms mūsu ēras, Seleikīdu valdnieks Antiohs III vienojās, ka ļaus jūdiem piekopt savas tradīcijas un reliģiskos rituālus, lai neizraisītu jaunus nemierus. Tomēr laikam ritot, šī Antioha politika mainījās. Pie varas nākot viņa mantiniekiem, palielinājās spiediens uz jūdu teritoriju hellenizēšanu. Ap 167.gadu pirms mūsu ēras Jeruzalemes templis bija izlaupīts, jūdaisma rituāli aizliegti un jūdaisms kā tāds pasludināts par pretlikumīgu. Loģiski, ka šāds Seleikīdu lēmums sadusmoja jūdus. Kad jaunais valdnieks paziņoja, ka Jeruzalemes tempļa altāra vietā tiks uzstādīta Zeva statuja un par godu dieviem tiks ziedotas cūku asinis, jūdi apvienojās jaunam karam. Galvenais mērķis bija sava tempļa atjaunošana.

Sacelšanos vadīja Matija, jūdu priesteris, kurš ar saviem pieciem dēliem pirmie aizšķērsoja ceļu Seleikīdu karavīriem. Tieši priesteris bija pirmais, kurš pacēla roku pret pirmo, kas grasījās ziedot Zeva statujai. Savukārt viņa dēls Jūda kļuva slavens šajā sacelšanās karā ar savu spēku un drosmi. Viņu iesauca par Jūdu-veseri, kam protams, mūsdienu garīgajā izpratnē, labu slavu nevarētu piedēvēt.

Karā nomira priesteris Matija, bet viņa dēli, Makabiji, noveda sacelšanas karu līdz uzvarai. Jūda kļuva par jauno Makabiju līderi un tieši viņš 164.gadā pirms mūsu ēras 21.novembrī atjaunoja Jeruzalemes templi. Jūda Makabijs pavēlēja iztīrīt templi no svešinieku atnestajām cūku asinīm, lika atjaunot tempļa altāri, izmetot no tā ārā grieķu dieva Zeva skulptūru un tā vietā ienesot slaveno menoru – septiņzaru svečturi, ko jau Torā aprakstīja kā gaismekli, ko pēc Dieva norādēm izveidojis Mozus. Un tieši ap menoru sākas lielākās leģendas, kas aizsāka Hanuka svētkus.

Pēc Jeruzalemes tempļa atgūšanas makabiji secināja, ka tas ir ļoti smagi izlaupīts. Olīveļļa, ko izmantoja tempļa apgaismošanai, bija palikusi tik nelielā daudzumā, ka ar to pietiktu tikai vienai dienai. Jūda Makabijs pavēlēja aizdegt šo eļļu un lūgties, lai tās gaismas pietiktu tempļa atjaunošanas laikam. Visi zināja, ka ar esošo eļļas daudzumu tempļa atjaunošanai nepietiks. Tomēr lūgšanas it kā uzklausītas un aizdegtā eļļa degusi vienas dienas vietā septiņas, gluži kā menoras svečtura zari, kas arī ir septiņi.

Ar šo laiku pietika, lai templi varētu iztīrīt un sagatavot jaunu eļļu, kuras būtu gana tempļa uguns uzturēšanai. Pēc šāda brīnuma Makabiji sāka svinēt šo nedēļu pēc uzvaras pār Seleikīdiem kā gaismas un ticības nedēļu. Gaismas festivāls tas ir tāpēc, ka simbolizē garīgā spēka uzvaru pār māniem – vismaz Makabiji tā salīdzināja savus reliģiskos rituālus ar grieķu rituāliem. Savukārt uzticības svētki tie ir tāpēc, ka sacelšanās karā Makabiji nežēloja tos jūdus, kas bija gatavi ziedot svešinieku dieviem. Viņi uzskatīja, ka tā ir augstākā mēra nodevība, pieņemt uzspiestas elkdievības.

Mūsdienās Hanuka svētki tiek svinēti pēc senebreju kalendāra un var iekrist jebkurā laikā no novembra beigām līdz decembra beigām. Bērni šajā nedēļā var neapmeklēt skolu, kamēr pieaugušajiem gan ir jāstrādā. Tomēr Hanuka svētku laikā, kas ir astoņas dienas, katru dienu tiek iedegts pa vienai svecei, lai pieminētu tempļa atjaunošanas brīnumu. Savukārt ebreju diasporā ir iecienīts apdāvināt visus svinētājus ar kvadrātveida vilciņiem, kuriem uz malām ir ziņojumi ivritā. Kopējais ziņojums skan šādi: „Šeit notika liels brīnums”. Savukārt ebreju saimnieces par godu svētkiem gatavo ar eļļu bagātīgi piesūcinātu ēdienu, piemēram, tradicionālas pankūkas jeb virtuļus.