Viens no Eiropas ievērojamākajiem domātājiem, iespējams pat pēdējais Apgaismības filozofs, Imanuels Kants ir šīs dienas varonis. Kanta mūžs un darbs cieši saistīts arī ar Rīgu un Jelgavu, jo tikai nedaudz pietrūka, lai diženais vācu domātājs kļūtu par Kurzemes hercoga iecerētās Jelgavas akadēmiskās ģimnāzijas rektoru.

1724. gadā, 22. aprīlī, Svētā Imanuēla dienā, Kēnigsbergā piedzimst puisītis, kuru vecāki tā arī nosauc - par Imanuēlu. Bībeles vārds Imanuels nozīmē, ka dievs ir ar mums. Paies gadi, un tieši Imanuels Kants radīs apvērsumu Eiropas un arī pasaules domāšanas kārtībā, radot virkni ģeniālu domu, kas paceļ cilvēka prātu jaunos augstumos.

Par Kantu mēdz teikt, ka viņš ir jaunas domu sistēmas autors. Viņa darbi būtiski ietekmēja romantisma un ideālisma filozofijas skolas 19. gs. Kanta filozofijā savus uzskatus sakņojis arī tāds filozofijas dižgars kā Georgs Vilhelms Frīdrihs Hēgelis.

Kanta filozofijas pamatā ir kritisks skats uz lietām un parādībām. Viens no viņa domu stūrakmeņiem ir darbs "Tīrā prāta kritika", kur Kants attīsta cilvēka izziņas teoriju. Cilvēka izziņu Kants saredz analītiskajos un sintētiskajos spriedumos balstītajās teorijās. Kanta arguments analītiskajai domāšanai paredz piemēru, ka analīze ir ietverta teikuma priekšmetā. Raibs suns ir suns - šis spriedums ir acīmredzams, jo pretējā gadījumā, tas būtu pilnīgi neloģisks. Savukārt sintētiskie spriedumi ir tādi, kuri balstīti uz pieņemtajām pasaules definīcijām - tas, ka suns ir raibs, nav zināms, taču ir pieņemts to saukt par raibu suni.

Bet Kants nebūtu Kants, ja neattīstītu ideju tālāk. Viņš turpināja skaidrot cilvēku spriedumu teoriju un attīstīja vēl divas kategorijas, kuras paredz, ka cilvēka prāta spriedumi balstās uz pieredzi un tādiem spriedumiem, kuri ir pamatojami jeb ticami. Pieminētais piemērs "Suns ir raibs" ir pieredze, mēs zinām, ka parādību dēvē par raibu suni. Savukārt ticamība nozīmē, ka pārliecības mums nav, bet visas indikācijas liek ticēt, ka esam sprieduši pareizi.

Sacerējumā "Ētikas metafizika" Kants izklāstīja savus uzskatus par ētikas sistēmu. Šajā sistēmā galvenais uzskats ir, ka saprāts ir morāles augstākais kritērijs. Morāle Kantam nav akla pakļaušanās vai arī klajš izdevīgums. Darbības, kas vērstas uz kategoriskām pavēlēm, lai sasniegtu nepieciešamus un pareizus rezultātus, Kants nosauca par Kategorisko imperatīvu. Tieši kategoriskais imperatīvs ir Kanta filozofijas ikona, jo nosaka visas viņa filozofijas principu - "Rīkojies tā, it kā tavas rīcības principam ar tava gribasspēka palīdzību vajadzētu kļūt par vispārēju, dabisku likumu."

Runājot par cilvēka brīvību, Kants uzskatīja, ka brīvība ir katra cilvēka prāta izziņa par kopsakarībām pasaulē, kas liek tiekties uz individuālu un arī sabiedrisku pilnību. Darbā "Praktiskā prāta kritika" Kants iestājās pret brīvību kā anarhiju. Viņaprāt, brīvība ir iekšējā izjūta, kas visas pasaules likumdevējiem liks pieņemt tādus lēmums, ka tie varētu būt izrietējuši tiklab no katra individuālā kategoriskā imperatīva, kā no visas sabiedrības kopējām interesēm.

Kants kā domātājs ir sarežģīts, jo domas ir dziļas un visaptverošas. Studenta lielākās briesmas var būt Kanta filozofija vai Hēgeļa spriedumi, ja vien šie domātāji nav studenta iecienītākā lasāmviela. Tikmēr daži vēsturnieki ir izpētījuši, ka Kanta dzimta cēlusies arī no Latvijas teritorijas. Kants uzskatīja, ka ģimenes atzars nonācis Vācijā no Skotijas, taču pastāv versija, ka Skotijā Kantu dzimta ienākusi no Priekules, kur Kantam dzīvojis vecvectēvs Rihards. Kanta kļūšana par Kēnigsbergas Universitātes rektoru piesaistīja iestādei milzum daudz skoloties gribētāju, tāpēc varam tikai sapņot, kādus augstumus sasniegtu Jelgavas akadēmiskā ģimnāzija, ja Kants rektora amatu pieņemtu pats, nevis savā vietā sūtītu brāli Johanu Henrihu.