1934. gada 22. jūlijā Čikāgā no Savienoto Valstu Federālā izmeklēšanas biroja aģentu lodēm mira viens no visu laiku leģendārākajiem gangsteriem – Džons Herberts Dilindžers.

1934. gada jūlija otrā puse Čikāgā bija padevusies īsti svelmaina. Labi apmeklēti bija kinoteātri ar gaisa kondicionēšanu zālē, arī Biograph Theatre Linkolna parka rajonā. Arī tovakar pēc gangsterfilmas „Manhetenas melodrāma” seansa no „Biogrāfa” zāles plūda ārā raiba publika. Pie ieejas stāvēja kāds vīrs un vēroja nācējus. Drīz vien viņš pūlī pamanīja meklēto: pusmūža dāmu uzkrītoši oranžā kleitā, kura turējās līdzās pārim – vīrietim no skata tā ap trīsdesmit pieci, un viņa vēl pajaunajai pavadonei. Ievērojis šos trīs, vīrs pie durvīm aizkūpināja cigāru. Tūdaļ jau arī trijotne bija viņam līdzās, abi vīrieši saskatījās, un tad tas, kurš nāca no kinozāles, sāka iet ātrāk, atstāja dāmas iepakaļ un strauji metās ap stūri šķērsielā. Te viņu panāca lodes. Jau pēc pāris mirkļiem sašautais pārstāja elpot. Tā 1934. gada 22. jūlijā savu dzīvi beidza viens no leģendārākajiem gangsteriem pasaules vēsturē Džons Herberts Dilindžers.

Džons Herberts piedzima 20. gs. sākumā Indianas štata galvaspilsētā Indianopolē. Zēna māte mira, kad viņam bija tikko četri gadi, un turpmāk ar viņa audzināšanu nodarbojās tēvs – visai raupjš cilvēks. Tēva bardzība panāca cerētajam pretējo, un puikas raksturā arvien vairāk izpaudās spīts un nesavaldība. Divdesmitgadīgais Dilindžers, pametis mājas, iestājās kara flotē, bet dezertēja jau pēc pāris mēnešiem, atgriezās mājās, apprecējās ar sešpadsmitgadīgo Berilu Hoviasu, drīz vien kopā ar vēl vienu līdzīgu dīkdieni neveiksmīgi mēģināja aplaupīt veikalu. Abus notvēra, līdzbiedrs vainu noliedza, un tiesa viņam piesprieda tikai divus gadus, kamēr Dilindžeram, kurš vaļsirdīgi atzinās, iešķieba veselus divpadsmit aiz restēm. Un atkal jāsaka – bardzība panāca pretējo. Pēc astoņiem ar pusi gadiem, pirms termiņa atbrīvots, no cietuma iznāca jau pavisam cits Dilindžers: vīrs, kurš nicināja likumu, ienīda tā sargus un bija cietumā šo to iemācījies. Viņš bija arī iemantojis autoritāti kriminālajās aprindās, tāpēc nenācās grūti nokomplektēt banku aplaupītāju brigādi.

Ar Dilindžera darbošanos nākamajos pāris gados saistās ne mazums leģendu, kuras aizrautīgi uzpūta sensāciju kārā tā laika amerikāņu prese. Diez vai gluži patiess ir stāsts pat to, kā Dilindžera banda izlikusies par filmēšanas grupu, kura uzņem bankas aplaupīšanas ainu, un, nevienam neko nenojaušot, patiešām banku aptīrījuši. Tomēr tas, ka Dilindžers uzdevies par signalizāciju speciālistu, lai ietiktu bankās, laikam gan ir tiesa. Leģenda, visdrīzāk, ir tas, ka no Indianas apgabala cietuma Krounpointā viņš izkļuvis, piedraudot sargiem ar paštaisītu koka pistoli, tomēr ir tiesa, ka viņš izbēga no šī cietuma, kas tika reklamēts kā pilnīgi drošs. Un, domājams, nav tiesa arī tas, ka Dilindžers būtu sūtījis kaitinošus Ziemassvētku apsveikumus Federālā izmeklēšanas biroja šefam Edgaram Hūveram. Bet ir tiesa, ka Hūvers bija vai apsēsts ar vēlmi Dilindžeru notvert.

Pēc jau pieminētās izbēgšanas no Krounpointas, Dilindžers nozaga gluži jaunu fordu, kas piederēja pilsētiņas šerifam – Liliānai Holijai. Kundze solījās pašrocīgi zagli nošaut, taču viņai, kā zināms, tas nebija lemts. Bet mašīna izrādījās gangsterim liktenīga – tajā viņš šķērsoja štata robežu, un tā pirmo reizi pārkāpa federālos likumus. Radās formāls iemesls iesaistīt lietā Federālo izmeklēšanas biroju, bet pirmā federāļu akcija bija pilnīga izgāšanās. Visai Dilindžera bandai izdevās izmukt. No šī brīža tad arī Dilindžers kļuva par direktora Hūvera personīgo ienaidnieku, un runa bija par Hūvera karjeru, nevis par kaut kādām pastkartītēm. Pēc pēdējās paglābšanās Dilindžers apmetās Čikāgā, iedraudzējās ar jaunu dāmu, kura neko nezināja par viņa pagātni. Tomēr dāmas draudzene atpazina gangsteri un paziņoja. Viņa arī bija minētā dāma spilgti oranžajā kleitā, un kleita – signāls federāļiem.