1974. gada 23. decembrī toreizējā Ļeņingradā pirmatskaņojumu piedzīvoja viens no izcilā krievu komponista Dmitrija Šostakoviča pēdējiem darbiem – svīta balsij un klavierēm ar Mikelandželo Buanaroti dzeju.

1975. gadā apritēja piecsimt gadu kopš itāliešu Renesanses dižgara Mikelandželo Buonaroti dzimšanas. Zināms pirmām kārtām kā ģeniāls mākslinieks un zinātnieks, viņš atstājis nākamajām paaudzēm arī vairākus simtus dzejoļu, kuros rodama gan dziļa doma, gan izteiksmes spēks. Gatavojoties apaļajai gadskārtai, 1974. gadā Krievijā tika izdots Mikelandželo krājums Ābrama Efrosa atdzejojumā, un tas nonāca arī komponista Dmitrija Šostakoviča rokās. Komponists, tobrīd jau smagi slims un jauzdams drīzu savu šīs zemes gaitu noslēgumu, rada šai dzejā sev būtiskus motīvus: jautājumus par dzīves jēgu un piepildījumu, par nāvi un nemirstību. Tā tapa cikls balsij un klavierēm ar Mikelandželo Buonaroti dzeju, kurš savu pirmatskaņojumu piedzīvoja basa Jevgeņija Ņesterenko un pianista Jevgeņija Šenderoviča izpildījumā toreizējās Ļeņingradas filharmonijas Mazajā zālē 1974. gada 23. decembrī.

Es cerēju būt tavā varenībā

Kas vairāk par šo rāmo atbalsi –

Par soda šķēpu būt, par dusmu milnu.

 

Bet klusē debess vēsā vienaldzībā,

Kad jāatalgo zemes nopelni –

Kā kaltis zars, ko neviezt augļiem pilnu.

Jau pirmatskaņojuma brīdī bija tapusi arī versija solistam un orķestrim. Pats Šostakovičs savu opusu dēvējis par svītu nevis ciklu, tā uzsvērdams vienoto raksturu. Ievaddaļas „Patiesība” arhitektoniski stingrās un izteiksmīgās intonācijas nomaina apcerīgi liriska triāde „Rīts” – „Mīlestība” un „Šķiršanās”, kuras pēdējā daļā ieskanas sēru motīvi, kas rada klasiska rekviēma Lacrimosa noskaņai. Savukārt ar rekviēma Dies irae – „Dusmu diena” motīviem asociējas nākamā daļa „Naids”. Cikla idejiskā kulminācija ietverta radošajai sākotnei veltītajā triādē „Dante” – „Radīšana” un „Nakts”. Visbeidzot cikla traģiskākā daļa – „Nāve” – un tās antitēze – „Nemirstība”. Šai pēdējā cikla daļā Dmitrijs Šostakovičs variējis melodiju, kuru sacerējis deviņu gadu vecumā. Vienkārša, gaiša tēma sasien dzīves sākumu un noslēgumu, savos vienmērīgajos, klusajos akordos tā atbalso neapturamo laika ritējumu.

Kaut miris šķietu jums, kā mierinājums

Šai pasaulei, es tūkstoš dvēslēm vēl

Dzīvs visās sirdīs, kurās mīla kvēl,

Un trūdos neizirs šis liecinājums.