„Es apsūdzu” – ar tādu virsrakstu franču rakstnieks Emīls Zolā publicēja savu viedokli par dzimtenes nodevībā apsūdzētā artilērijas kapteiņa Dreifusa lietu. Process gan izvērtās par apsūdzību un notiesājošu spriedumu, kas pašam Zolā tika pasludināts 1898. gada 23. februārī, taču Dreifusa lietā galu galā tika panākts taisnīgs spriedums. Galvenais ieguvums bija tiesiskuma vērtību nostiprināšanās franču sabiedrībā.

 

1898. gada 13. janvārī visu kreisās franču avīzes „L’Aurore” pirmo lappusi aizpildīja vienlaidus teksts. „J’Accuse” – „Es apsūdzu” – vēstīja virsraksts; „Emīla Zolā vēstule Republikas prezidentam”. Šādi viens no tābrīža prominentākajiem franču literātiem iesaistījās sabiedrību sašķēlušajās debatēs par artilērijas kapteiņa Alfrēda Dreifusa lietu. Tobrīd kļuva arvien skaidrāks, ka notiesājošais spriedums šai lietā ir ar baltiem diegiem šūts, tomēr ļoti nozīmīga Francijas sabiedrības daļa joprojām vēlējās redzēt tieši Drefusu kā vainīgo. Tā kā lieta atradās kara tiesas jurisdikcijā, apsūdzība izmantoja iespējas neatklāt visus pierādījumus un stūrgalvīgi ignorēja jaunatklātus nozīmīgus faktus. Emīls Zolā, publicējot savu „J’Accuse”, kurā apsūdzēja pierādījumu viltošanā un neobjektivitātē vairākus vadošus procesa dalībniekus – Francijas armijas virsniekus –apzināti riskēja tikt apsūdzēts apmelošanā. Tiesas process pret Zolā būtu iespēja panākt Dreifusa apsūdzības argumentācijas pilnīgu publiskošanu.

Viss sākās 1894. gada rudenī, kad Francijas militārās izlūkošanas vadība informēja Kara ministriju par kādu dokumentu, kuru Vācijas vēstniecības apkopēja – amatu savienošanas kārtībā franču izlūkošanas aģente – izvilkusi no vācu kara atašeja papīrgroza. Uz lapas bez paraksta un datuma bija uzskatīti slepeni Francijas armijas ģenerālštāba dokumenti, kuri nodoti vāciešu rīcībā. Jau visai drīz starp tiem, kuriem bija pieeja minētajiem papīriem, tika atrasts ļoti piemērots apsūdzētais – Elzasā dzimušais ebrejs kapteinis Dreifuss. Viņa rokraksts izlūkošanas virsniekiem šķita līdzīgs atašeja miskastē atrastajam. Jau visai drīz lietā ieskanējās antisemītiski motīvi – daudziem patika domāt, ka ir dzimteni pārdevis tieši „netīrs žīds”, nevis krietns katoļticīgs francūzis. Visu lietas apstākļu izklāstam šeit trūkst iespēju, taču var teikt, ka jau kopš paša sākuma procesā figurēja nepārprotami viltoti pierādījumi. Kapteini Dreifusu notiesāja, viņam atņēma dienesta pakāpi un pašu uz mūžu izsūtīja uz Velna salu pie Franču Gviānas krastiem. Taču notiesātā ģimene nepadevās, procesā iesaistījās prese, savukārt izlūkošanas virsnieku rīcībā nonāca arvien jauni fakti, kuri lika turēt aizdomās gluži citu virsnieku – majoru Esterhazi. Armijas vadība gan negrasījās padoties – tagad tas jau bija mundiera goda jautājums. Ap militāristiem bloķējās konservatīvie nacionālisti, ortodoksālie katoļi un, protams, visdažādāko pasugu antisemīti. Pretējā nometnē bija lielum lielais vairums liberāli un kreisi noskaņoto – tādi, kā Emīls Zolā, kuru pēc viņa „L’Accuse” publicēšanas apsūdzēja un 1898. gada 23. februārī atzina par vainīgu apmelošanā, piespriežot 3000 franku naudassodu un gadu cietumā.

Rakstniekam nācās pamest valsti un nepilnu gadu pavadīt Anglijā. Šī gada laikā majors Esterhazi bija aizbēdzis no valsts, viņa kolēģis majors Anrī pieķerts dokumentu viltošanā un cietumā izdarījis pašnāvību. Dreifusa lietas sakarā bija atkāpušies trīs aizsardzības ministri, krita arī premjera Ežēna Brisona valdība. Atpakaļ dzimtenē bija nogādāts arī Alfrēds Dreifuss, kuru tiesa 1899. gada rudenī atkal atzina par vainīgu, savukārt prezidents Emīls Lubē tūdaļ pēc tam apžēloja. Galu galā 1906. gadā kapteinis Dreifuss tika pilnīgi attaisnots, atjaunojot viņa dienesta pakāpi armijā. Zolā to gan nepieredzēja – viņš mira no saindēšanās ar tvana gāzi 1902. gadā. Dereifusa lieta satricināja Francijas sabiedrību pašos pamatos, radot tālejošas sekas armijas un civilās sabiedrības, baznīcas un valsts attiecībās. Cita starpā šī prāva radīja priekšstatu par apzinīga intelektuāļa kā tiesiskuma un atklātuma sarga lomu demokrātiskā sabiedrībā.