1945. gada 23. jūlijā pēc kara atjaunotā demokrātiskā Francija izvirzīja apsūdzību dzimtenes nodevībā maršalam Filipam Petēnam – bijušajam kolaboracionistiskā Višī režīma vadonim; bet savulaik – nacionālajam varonim.

Bija 1945. gada jūlijs, un Rietumeiropa svinēja savu pirmo mierīgo vasaru pēc sešiem kara gadiem. Francija šai karā bija piedzīvojusi smagu un kaunpilnu sakāvi, vācu okupāciju, pretošanos un atbrīvošanu, kurai sekoja visai nikna rēķinu kārtošana ar kolaboracionistiem. 1945. gada 23. jūlijā valsti aplidoja ziņa, ka apsūdzība izvirzīta tā dēvētās Višī valdības galvam, maršalam Filipam Petēnam. Tas jau bija gaidāms, tomēr ļoti daudzi franči šo ziņu uztvēra vismaz ar dalītām jūtām – daudzi vēl atcerējās laikus, kad šis sirmais vīrs Francijā bija slavināts kā patiess nacionālais varonis.

 Savu militāro karjeru Filips Petēns uzsāka 19. gadsimta 70. gados, tomēr sākumā tā virzījās gausi, jo jaunais virsnieks neatzina tolaik franču armijā valdošo taktisko koncepciju. Viņa vecākajiem kolēģiem patika dzīt kājnieku masas durkļu uzbrukumos, kamēr Petēns uzskatīja, ka pretinieks jāpieveic ar ugunsjaudu. Ka viņam šai ziņā taisnība, pilnībā pierādīja Pirmais pasaules karš. Uzsācis karu kā pulkvedis, viņš to beidza kā maršals, Francijas armijas virspavēlnieks un viens no slavenākajiem šī kara komandieriem. Diemžēl pēckara periods vairs nenesa maršalam jaunus slavas laurus. Tāpat kā savulaik Petēna vecākie kolēģi nepieņēma viņa idejas, tāpat viņš tagad nebija īsti gatavs mainīt savus priekšstatus par karošanu, nenovērtēdams tanku un aviācijas lomu modernajā taktikā. Ģenerālis de Golls vēlāk izteicās: „Maršals Petēns bija dižens vīrs, kurš mira 1925. gadā.” Proti, šai gadā, pēc de Golla domām, mira Petēna diženums, bet viņam pašam liktenis bija lēmis vēl vienu dramatisku gadsimta ceturksni. Starp citu, savulaik de Golls kā jauns leitnants bija uzsācis virsnieka gaitas Petēna komandētajā pulkā un, kā pats atzina, toreiz daudz no sava tiešā priekšnieka mācījies.

 1940. gada vasarā, kad Francija bija cietusi sakāvi un spiesta pieņemt Hitlera diktētos pamiera noteikumus, prezidents Albērs Lebrēns uzticēja tobrīd jau 84 gadus vecajam Petēnam veidot valdību. Francijas Deputātu palāta un Senāts kopīgā sēdē piešķīra maršalam diktatoriskas pilnvaras un tiesības veidot jaunu konstitūciju. Līdz ar to beidza pastāvēt Francijas Trešā republika, bet Petēns kļuva par „valsts galvu”. Nomināli viņa valdībai pakļāvās visa Francija, taču faktiski tikai kādas divas piektdaļas vācu neokupētās teritorijas valsts dienvidaustrumos, kur arī atradas de facto galvaspilsēta – kūrortpilsētiņa Višī.

 Iespējams, maršala Petēna liktenis pēc kara būtu labvēlīgāks, ja viņš un viņa valdība balstītos tajās republikāniskajās, liberālajās vērtībās, kuras Francija attīstījusi kopš 18. gadsimta beigām. Bet Višī režīms gāja citu ceļu, un lielā mērā te bija vainojami paša maršala galēji konservatīvie uzskati. Francija atmeta savu republikānisko devīzi „Brīvība, vienlīdzība, brālība”, un nomainīja to ar citu: „Darbs, ģimene, tēvija”. Atmeta varu dalījuma un baznīcas un valsts šķīruma principus. Atjaunoto franču nāciju Petēns veidoja autoritāru, patriarhālu, radikāli katolisku, ksenofobisku un antisemītisku. Režīms nepārprotami pauda, ka pie sakāves karā vainojama pārāk liela brīvība. Iekšēji skarbs un valdonīgs, ārpolitiski Petēna režīms bija vājš, un neglābjami tika samalts starp diviem dzirnakmeņiem – nacistisko Vāciju un tās pretiniekiem. 1942. gada novembrī vācieši okupēja visu Franciju, un kopš šī brīža Petēns bija vairs tikai Hitlera marionete.

 Pēc nepilnu mēnesi ilgā tiesas procesa tiesa atzina maršalu Filipu Petēnu par vainīgu dzimtenes nodevībā un piesprieda sirmgalvim nāvessodu. Ģenerālis de Golls apžēloja savu kādreizējo komandieri, aizstājot nāvessodu ar mūža ieslodzījumu. Pēdējos gadus Petēns pavadīja kā kopjams invalīds un mira ieslodzījumā 1951. gadā, 95 gadu vecumā.