1873. gada 23. novembrī Jaunmuižā piedzima Jukums Vācietis. Pirmais Padomju Krievijas visu bruņoto spēku komandieris, kurš savu lietderību un stratēģa prasmes pierādīja, komandējot latviešu strēlnieku spēkus Pirmajā pasaules karā. Vācietis, kā liela daļa pieredzējušo virsnieku, krita nežēlastībā 1937. gadā. Savas dzīves pavērsienu dēļ, Vācietis ir bijis gan tautas varonis, gan arī viens no lielākajiem nodevējiem.


 

Varonis vai nodevējs ir ļoti subjektīvs vērtējums. Jukums Vācietis bija gan lielisks komandieris, kurš pacēla latviešu strēlnieku morāli, gan arī boļševiku atbalstītājs, kurš ticēja, ka brīvība Latvijā ir iespējama tikai brīvā Krievijā. Ziņu par Jukumu Vācieti ir daudz un vērtējumu vēl vairāk.

Piedzima viņš kalpu ģimenē Jaunmuižā 1873. gadā. Mācījās Sķēdes pagasta skolā, vēlāk Jaunmuižas un arī Kuldīgas skolās. Taču savu profesionālo karjeru nolēma saistīt ar armiju. Iestājās Rīgas unteroficieru mācību bataljonā, lai vēlāk nonāktu Viļņas junkuru karaskolā un dienestu sāktu Kauņas cietokšņa garnizonā. Jau 1905. gadā Jukums Vācietis saņēma paaugstinājumu – viņu iecēla par štāba kapteini, kas nozīmēja mācības Pēterburgā ģenerālštāba akadēmijā. Pēc šīs karaskolas absolvēšanas Jukums Vācietis atgriezās dienestā Kauņā un Daugavpilī, bet vēlāk kļuva par apakšpulkvedi un 102. Vjatkas kājnieku pulka bataljona komandieri Grodņā.

Pirmais pasaules karš Vācietim nāca kā lielu pārbaudījumu, panākumu un pārdzīvojumu laiks. Viņš piedalījās Austrumprūsijas kara norisēs un cīņās devās līdz Varšavai. Tur viņu pietiekami smagi ievainoja, lai Vācietis 1915. gadā nodarbotos tikai ar pasniegšanu. Viņš mācīja taktiku Viļņas karaskolā. Tomēr jau gada beigās viņš saņēma pavēli kļūt par 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona komandieri. Un jau pēc kaujām 1916. gada vasarā, Vācietis aicināja bataljonus pārvērst par latviešu strēlnieku pulkiem. Tomēr līdz ar 1917. gada revolūciju Krievijā viņš piekrita idejai, ka latviešu brīvība ir iespējama tikai brīvā Krievijā. Tāpēc pēc boļševiku revolūcijas viņš nostājās viņu pusē. Tieši Vācieša panākumi tika uzsvērti, kad 1918. gadā viņš apturēja labējo eseru apvērsuma mēģinājumu Maskavā. Latviešu strēlnieki bija vienīgie vērā ņemamie spēki pilsētā, tāpēc it kā bija plāns dumpi celt tieši Līgo laikā. Eseri cerējuši, ka latvieši dosies ārpus pilsētas svinēt saulgriežus, kas daļēji bija taisnība. No deviņiem pulkiem bija palikuši tikai trīs, taču tieši Vācieša spēja ātri mobilizēt spēkus nozīmēja eseru dumpja izgāšanos. Kā vēlāk rakstīja vēsturnieki, nebūtu Vācietis tik ātri apspiedis sacelšanos, boļševiku iespējas palikt pie varas būtu krietni sarežģītākas. Uz šo panākumu fona Vācietis jau saņēma komandēšanā visu Austrumu fronti. Tikai pirms nepilna gada viņš arī bija sācis Sarkanās armijas veidošanu.

Jukums Vācietis bija labs komandieris, ne velti tieši viņa uzruna karavīriem ir atspoguļota Aleksandra Čaka dzejolī „Sprediķis Piņķu baznīcā”. Lai arī vēsturnieki apšauba dzejnieka vārdu patiesumu, jo „Mūžības skartajos” aprakstītie notikumi nu nekādi nesaskan ar liecībām par komandiera Vācieša atrašanos. Viņš vienkārši fiziski nevarēja teikt uzrunu Piņķos. Tomēr tieši šo dzejoli 80.gadu beigās izmantoja kā simbolu latviešu tautas idejiskajai atdzimšanai. Vācietis bija pārāk saistīts ar boļševiku režīmu. It kā kādās atmiņās rakstīts, ka jau pēc pilsoņu kara Krievijā viņš saviem virsniekiem, kas nolēma atgriezties dzimtenē, esot teicis, lai brīdina latviešus – ja badīgie krievu pūļi nāks valstij pāri, tad nekas nepaliks savā vietā. Taisnība vai meli, kas to lai zina, tomēr nenoliedzami, Jukums Vācietis bija neērta personība vēlākajās Padomju Krievijas politiskajās cīņās. Pirmajā reizē Vācietis pārdzīvoja Trocka iesākto tīrīšanu, kur viņam mēģināja pierādīt saistību ar baltgvardiem. Tomēr 1937./ 1938. gada virsnieku masveida tīrīšanu Vācietis nepārdzīvoja. Viņu apvainoja saistībā ar latviešu fašistiskās organizācijas veidošanas centieniem, par ko sodīja ar nāvi. Jukums Vācietis tika reabilitēs 1957. gadā.