1889.gada 23.novembrī Sanfrancisko tiek izmantots pirmais publiskais mūzikas atskaņotājs. Izgudrotāji bija radījuši priekšgājēju tam, ko 20.gadsimta 40.gados sāks saukt par “jukebox”. Iemetot monētu, kroga vai salona apmeklētājs varēja izvēlēties mūziku, ko klausīties. Publiskie mūzikas atskaņotāji kļuva par vienu no ASV popkultūras un rokmūzikas firmas zīmēm.


Salīdzināt mūzikas atskaņotājus laika gaitā ir tas pats, kas salīdzināt pirmatnējās lidmašīnas ar tām, kas šķeļ mūsu debesis mūsdienās. Pirmie mūzikas atskaņotāji bija milzīgi, smagi un ļoti neērti. Tomēr tie bija pirmie, kas ļāva publiski klausīties mūziku, ko mājās nemaz izdarīt nevarēja. Mūzikas atskaņotāji gluži kā televizori, ilgu laiku bija tik reti, ka tos varēja atļauties nevis individuāla mājsaimniecība, bet gan publiska iestāde.

1889.gada 23.novembrī Sanfrancisko restorānā pirmo reizi izstāda mūzikas atskaņotāju. Tā izgudrotājs bija kompānijas “Pacific Phonograph” vadītājs Luiss Glāss, kurš bija izveidojis aparātu, kuru pats sauca par monētas fonogrāfu. Salīdzinājumā ar šo atskaņotāju zelta laikiem 20.gadsimtā, tas tiešām bija briesmīgs agregāts. Sastāvēja šis fonogrāfs no viena mūzikas diska jeb drīzāk cilindra, kuru katru dienu mainīja. Tas nozīmēja, ka klients, kurš nolēma iemest savu monētu aparātā, varēja noklausīties tikai vienu skaņdarbu. Turklāt, tā kā skaņas aparatūra atradās savas attīstības pirmsākumos, klausīties mūziku varēja stāvot ļoti tuvu aparātam un izmantojot caurulēm līdzīgas austiņas. Tajās varēja saklausīt kaut kādas mūzikas atskaņas.

Interesanti, ka pastāv divas versijas, kāpēc šo agregātu iesauca par “jukebox”. Viena no versijām ir, ka tā to sāka saukāt, jo Sanfrancisko apkārtnē par “juke house” sauca krogus ar teatrāliem uzvedumiem vai dzīvo mūziku. Otra versija vēsta, ka tā to iesauca pēc žargona nosaukuma bordelim. Klients meta monētu jeb maksāja par pakalpojumu – analoģija diezgan saprotama.

Lai cik neveikls arī būtu pirmais agregāts, tā panākumi bija milzīgi. Jau pavisam drīz to sagaidīja uzlabojumi, jo prasīgie apmeklētāji vēlējās klausīties arī citu mūziku. Tā mūziku atskaņojošos cilindrus papildināja ar vēl vairākiem. Lielākais, ko varēja piedāvāt izstrādātāji, bija astoņu vaska cilindru iekļaušana mūzikas atskaņotājā. Konkurenti tikmēr metās kopēt “Pacific Phonograph” izgudrojumu, atskaņojot daļu skaņdarba no papīra bāzes karšu lasītājiem vai vēl trakāk, ieliekot kastē atsevišķus mūzikas instrumentus. Doma, ka iepriekš ierakstīts darbību kopums varētu kaut ko nospēlēt uz trompetes, diezgan ātri piedzīvoja fiasko.

Nopietnākais mūzikas atskaņotāju uzlabojums sekoja tad, kad uzlabojās mūzikas ierakstu tehnoloģijas. Lielākais lēciens notika, kad parādījās vinila plates. Tad kastē varēja salikt ievērojami vairāk mūzikas. Izstrādātāji arī paredzēja iespēju kā mehāniski saskaitīt, kurš ieraksts ir bijis populārākais. Tā kroga īpašnieks varēja katru dienu saprast, kuru ierakstu nomainīt un kuru paturēt, jo loģika atkal bija kapitālistiska – jo vairāk patīkamas mūzikas, jo vairāk centu ripo mūzikas atskaņotājā.

Absolūts šo ierīču zelta laiks bija 20.gadsimta 40.un 50.gadi. Kara laikā mūzikas atskaņotājus neražoja, jo to konstrukcijā izmantoto plastmasu vai metālu vajadzēja militārajiem projektiem. Kad atsākās atskaņotāju ražošana, tos sāka veidot ar pēc iespējas izteiksmīgāku dizainu un dažādām lampām, kas krāsaini mirguļoja. Atsevišķos gadījumos atskaņotājiem klāt pat lika karuseļus, kas griezās līdz ar mūzikas pavadījumu.

50.gados, kad lielas tautas masas pārņēma rokenrola bums, atskaņotājos varēja klausīties visas populārākās melodijas. Tomēr nekas nav mūžīgs. Atskaņotāji sāka iziet no modes 70.gados, kad spēkā pieņēmās ASV kā labklājības valsts statuss un aizvien vairāk mājsaimniecību varēja nopirkt pašas savus atskaņotājus. Tāpat izmaiņas atskaņotāju biznesā ienesa tehnoloģiju attīstība. Vēl ar kompaktdiskiem bija jēga censties noturēt publisko atskaņotāju tirgu. Tad, kad publiskās vietās jau varēja atskaņot mūziku no interneta platformas vai vienkārši elektroniska faila, lielā mērā var teikt, bankrotēja publisko atskaņotāju tirgus.

Vēl tikai divi ražotāji pasaulē izgatavo šos atskaņotājus, turklāt tie ir unikāli veco laiku romantiķiem ar klasisko dizainu. Ir bijušas versijas, kur klasiskā atskaņotāja formā var spēlēt mūziku digitālā formātā, bet ir arī tādi, kas atgriežas pie vinila plašu skanējuma. Vecās plates atkal ienāk modē tāpat kā publiski pieejamie atskaņotāji. Vienīgi mūsdienās pieprasījums pēc tiem ne tuvu nav tam līmenim, kāds bija 20.gadsimta sākumā.