Vēsturē ir zināmi vairāki “zelta drudži”. Zeltu meklēja Brazīlijā, Krievijā, Austrālijā. Visvairāk “zelta drudžus” ir piedzīvojusi Ziemeļamerika - daži brīnumaini bagātības stāsti, simtiem salauztu likteņu, tūkstošiem vilšanos. Visslavenākais zelta drudzis sākās Kalifornijā 1848. gadā 24. janvārī. 

Tas notika tā – kokzāģētavas īpašnieks Džons Saters nosūtīja savu strādnieku Džeimsu Maršalu pārbaudīt ūdensdzirnavu riteni, kas darbināja zāģi. Iemesls bija fakts, ka pēdējā laikā kaut kas visu lauku lūza un zāģis darbojās ar pārtraukumiem.

Kad bija Maršals uzmanīgi izpētījis riteni, viņš saprata pie vainas ir akmentiņi, kas no upes dibena iekļuvuši ratu uzmavā. Taču viņa uzmanību pievērsa tas, ka “akmentiņi” izskatījās dīvaini.

Paberzējis vienu akmentiņu pret sava apģērba raupjo drānu, Džeimss Maršals saprata, ka viņa rokās ir zelts.

Tikmēr Saters, kurš bija milzīga zemes gabala īpašnieks un nodarbojās ar ļoti dažādu kultūraugu audzēšanu, lūdza savam strādniekam, lai tas nevienam neko nesaka par atradumu. Maršals to arī apsolīja. Tiesa, viņš tajā pašā dienā šo kā lielu noslēpumu izstāstīja trim saviem draugiem, kuri, protams, arī deva klusēšanas zvērestu. Vēl, ja cilvēks izstāsta savai sievai, viņš faktiski zvērestu nav pārkāpis.

Rezultātā pēc pāris mēnešiem vietā ar nepilnu tūkstoti iedzīvotāju, kāds cilvēks skrēja pa pagasta ieliņām un sauca: “Zelts! Zelts! Zelts! Zelts no Amerikas upes!” Kāds viņa veikalā bija samaksājis par preci ar pudelīti, kurā bija zelta smiltis. Vēl pēc pieciem mēnešiem prezidents ASV Kongresam paziņo par zelta esamību.

Džona Satera ļaunākās priekšnojautas bija piepildījušās. Zelta meklētāji no visām pasaules malām devās tieši uz viņa zemi. Viņi apmetās uz viņa zemes, zaga viņa izaudzēto ražu, izpostīja upes krastus… Pusotra gada laikā Sanfrancisko pagasts pārvērtās par milzīgu pilsētu, jo iedzīvotāju skaits palielinājās 25 reizes.

Pilsētā cēla bankas, zelta iepirkšanas kantorus, kazino, kam pavisam drīz sekoja skolas un baznīcas.

Tiesa, tolaik ceļš līdz Sanfrancisko bija grūtību un pārbaudījumu pilns. No austrumiem Kaliforniju sargāja nedzīvs tuksnesis. Jūras ceļš bija sarežģīts un ilgs. Ceļojums varēja turpināties līdz pat astoņiem mēnešiem. Tomēr nekas, ne kuģu bojāeja, nedz tīfa un holeras epidēmijas nespēja apstādināt ātras laimes tīkotājus.

Līdz ar meklētājiem Kalifornijā ieplūda tie, kuri plānoja vieglu peļņu ar noziedzīgām metodēm. Tāpēc, zelta meklētājiem bija nepieciešams organizēt savas aizsargvienības. Tas bija īsts karš, kurā bojā gāja simtiem cilvēku. Bet, tas jau laikam ir neizbēgami, ka tur, kur ir zelts, blakus ir arī asinis.
Jautājums gan, cik daudz zelta atrada zetla drudža laikā Kalifornijā? Zinātāji lēš, ka mūsdienu dolāros vairāk nekā miljards. Tiesa bagāti zelta drudža laikā kļuva pavisam nedaudzi. Turklāt tie nebūt nebija paši zelta meklētāji, bet gan apsviedīgi ļaudis banku vadībā, kā arī azartspēļu kūrētāji un pārpircēji.

Katrā jaunā meklētāju ciematiņā pirmām kārtam tika uzcelts uzpirkšanas kantoris, kazino un krogs. Un liela daļa meklētāju savu zeltu pārsvarā atstāja kazino un krogos. Ar laiku zelta ieguve kļuva arvien sarežģītāka un bija nepieciešams speciāls aprīkojums. Meklētāji klīda pa Amerikas rietumiem, meklējot jaunas zelta atradnes. Auga pilsētas, cilvēki apdzīvoja arvien lielākas teritorijas, piespiežot indiāņus atstāt savas mājas.

Kopumā zelta drudzis noveda pie tā, ka 1850.gadā Kalifornija kļuva par vēl vienu ASV štatu. Divpadsmit gadu laikā zelta meklētāji iztīrīja visu iespējamo. Paralēli tam iznīcināja fermerus, sabojāja ūdens apgādes sistēmas, sadarīja tik nelaimju, ka lauksaimniecības nozarē bija nepieciešams sākt visu no gala.

Bet fermera Džona Satera dienasgrāmatā pēdējais ieraksts vēsta: “Ja nebūtu atrasts zelts, tad es būtu kļuvis par visbagātāko un ietekmīgāko cilvēku visā Klusā okeāna piekrastē.”

Zelts diemžēl bija atrasts. Bagāts un ietekmīgs Saters nekļuva. Bet vēsturē viņš palika kā cilvēks, ar ko cilvēces vēsturē aizsākās vispazīstamākais zelta drudzis.