Šartras Dievmātes katedrāle – viens no izcilākajiem gotiskās arhitektūras paraugiem – pēc sešas desmitgades ilgušajiem būvniecības darbiem tika iesvētīta 1260. gada 24. oktobrī.

Šartras pilsēta atrodas apmēram 90 kilometru attālumā no Parīzes. Jau kopš mūsu ēras 4. gadsimta, kad šeit - toreizējā Romas impērijas provincē - sāka izplatīties kristietība, Šartrā atradās bīskapa sēdeklis, tātad, tika uzcelta katedrāle. Leģenda vēsta, ka kristiešu templis te tapis vietā, kur savulaik atradusies druīdu kulta vieta, taču tas, domājams, ir viduslaikos sagudrots mīts. No senākās un arī vairākām vēlāk šai vietā celtajām katedrālēm līdz mūsdienām saglabājušās tikai ziņas par to kādreizējo esamību, taču lieliski saglabājusies pēdējā - 13. gadsimtā pabeigtā Šartras Dievmātes katedrāle.

Par saviem vērienīgajiem izmēriem un, domājams, arī krāšņumu katedrālei lielā mērā jāpateicas samērā nelielam auduma gabalam, kas arī šobrīd aplūkojams dievnamā. Tā ir tā dēvētā "Svētā kamisa" - audums no tunikas, kuru it kā valkājusi Dievmāte Marija laikā, kad laidusi pasaulē Jēzu. Audumu Bizantijas imperators esot dāvinājis franku valdniekam Kārlim Lielajam un, kas zināms pilnīgi noteikti, Šartras dievnamam to savukārt dāvinājis Kārļa mazdēls karalis Kārlis Plikgalvis 876. gadā. Mūsdienu pētījumi apstiprinājuši, ka zīda audums tiešām gatavots Tuvajos Austrumos, domājams, mūsu ēras 1. gadsimtā. Vai tas tiešām ir "Jaunavas Marijas krekls", kā to dēvējuši agrākajos gadsimtos - tas ir ticības jautājums, un svētceļnieku tūkstošiem, kuri devās uz Šartru, lai uzlūkotu šo relikviju, ticības netrūka. Lielais ticīgo pieplūdums deva arī krietnu materiālu pienesumu pilsētai, kur attiecīgās svētku dienās notika arī lieli gadatirgi. Pamatīgajam dievlūdzēju skaitam bija vajadzīgs attiecīga vēriena dievnams, kādu sāka būvēt 11. gadsimta pirmajā pusē. Būvniecība ilga vairāk nekā gadsimtu, šai laikā celtne un visa pilsēta piedzīvoja vairākas ugunsnelaimes, un kad 12. gadsimta beigās katedrāle kārtējo reizi daļēji nodega, tika nolemts būvēt gluži jaunu. Iespējams, lēmumu veicināja tas apstāklis, ka šai laikā bija uzplaucis jauns arhitektūras stils - gotika, radies un attīstījies tieši Francijā, un Šartras bīskapi vēlējās sev tiem laikiem īsti modernu celtni. Jaunā katedrāle tika iesvētīta, Francijas karalim Luijam IX klātesot, 1260. gada 24. oktobrī.

Saviem grandiozajiem mērogiem un sarežģītajai apdarei Šartras Dievmātes katedrāle bija tapusi visai ātrā tempā - ievērojot 13. gadsimta būvniecības tehnoloģijas līmeni, sešas desmitgades tiešām nav daudz. Raitajai darbu gaitai jāpateicas arī par to, ka dievnams ir savā veidolā visai viendabīgs. Spilgtākais arhitektoniskais elements ir balsta arkas ēkas sienu ārpusē. Daudz graciozākas par agrāk būvētajiem kontrforsiem, tās pie tam ļāvušas celt sienas vēl augstākas un veidot platākas logu ailes, kuras pilda krāšņas vitrāžas, un tās, par laimi, lielāko tiesu saglabājušās līdz mūsdienām. Zināmu disonansi rada vienīgi kreisās puses torņa smaile, kuru zibens izpostīja 15. gadsimta sākumā, un kas tika atjaunota vēlīnās, t.s. liesmojošās gotikas stilā. Citādi Šartras katedrāle ir izcils gotikas ziedu laiku - tā dēvētās dižgotikas - paraugs, iemiesojot šim arhitektūras stilam tik raksturīgo augšupvērsto tiecību.