1939.gada 24.oktobrī pirmo reizi pārdošanā parādās sieviešu neilona zeķes. ASV Delavēras štatā tās izķer dažu stundu laikā. Iemesls lielajai ažiotāžai ir ASV ķīmiskās rūpniecības uzņēmuma „DuPont” kampaņa, kurā neilona zeķes reklamē kā materiālu, kas caurspīdīgs kā zirnekļa tīkls, bet izturīgs kā tērauds. Apmēram uz gadu „DuPont” satracina sieviešu zeķu tirgu, lai atgrieztos ar vēl lielāku ažiotāžu pēc Otrā pasaules kara.

Zeķes ir interesants apģērba gabals, kas visticamāk Eiropā ienāca no arābu zemēm. It kā arābi esot bijuši pirmie, kas izmantoja zeķes, kamēr brutālie eiropieši iztika ar kājautiem vai vienkārši pie kājām piestiprinātiem dzīvnieku ādas gabaliem. Kad arābu karotāji sadūrās cīņā ar spāņiem, it kā spāņi pārņēmuši zeķu ideju. Lai gan zināms, ka zeķes, īpaši koši krāsainās, bija turības un augstmanības simbols vairākās Eiropas zemēs. Tieši Francijas karaļa galmā parādījās mode valkāt vai nu gaiši zilas, vai koši sarkanas zeķes, turklāt tās valkāja kā vīrieši, tā sievietes.

Zeķu paveidu bija ļoti daudz. 16.gadsimtā kāds anglis, kura sieva bija adītāja, izgudroja iekārtu zeķu ātrākai adīšanai. Viņam izdevās ievērojami uzlabot zeķu adīšanas tehniku un ātrumu, kas noveda pie lielākas zeķu izplatības. Tikmēr Anglijas galmā bija zināms gadījums, kad Spānijas sūtnis nodeva sava karaļa dāvanu – izsmalcinātu zīda zeķu pāri.

Lielākoties zeķes adīja no dzijas. Vēlāk tās sāka ražot arī no kokvilnas un viskozes, lai gan tamborētas mežģīņu zeķes skaitījās vienas no augstvērtīgākajām – to cena varēja sasniegt pat viduvēja strādnieka gada algu.

Īstu zeķu bumu pasaule piedzīvoja 20.gadsimtā, kad izrāvienu uzrādīja ķīmiskās ražošanas nozares. Atklājot jaunus materiālus, zeķes varēja saražot lielākā apmērā un par draudzīgākām cenām. Turklāt liels palīgs bija revolūcija modes jomā. Līdz 20.gadsimtam sieviešu modē dominēja garas kleitas, kas nosedza kājas. Tiklīdz modes tendences vilka sieviešu svārku līniju augstāk, tā parādījās interese par labākas kvalitātes zeķēm.

Protams, labākais, kas bija pieejams tirgū tajā laikā, bija zīda zeķes. Tās izcēla kāju formu un radīja dažādas asociācijas, kas pārauga fetišā. Taču zīda zeķes bija aristokrātu prece. Līdz ar to parādījās nepieciešamība pēc jauniem materiāliem, piemēram, viskozes. Maksāja tādas zeķes pat divreiz mazāk nekā lētākās konkurentu zeķes, tomēr tām bija arī sava negatīvā puse – viskoze nebija īpaši patīkams materiāls, tāpēc ekonomijas un modes vārdā daudzas sievietes piecieta šos nepatīkamos blakus apstākļus.

1939.gadā ASV ķīmiskās ražošanas kompānija „DuPont” saražo pirmās sieviešu zeķes no neilona. Tas ir ievērojami patīkamāks materiāls nekā viskoze, turklāt neilons ir izturīgāks par zīda zeķēm. Tāpēc arī „DuPont” tās sāk reklamēt kā zeķes, kam ir tērauda izturība un zirnekļa tīkla caurspīdība. Sie

vietes par jauno produktu ir sajūsmā. Pirmās zeķes 24.oktobrī parādās Delavēras štata pilsētā Vilmingtonā. Tās izķer dažu stundu laikā. Tomēr ir kāda negatīva parādība, kas izraisīs milzu niknumu – „DuPont” jau zina, ka ASV armijas vajadzībām būs jāsaražo ļoti lielu apmēru jaunā neilona, lai to izmantotu izpletņu ražošanā. Sievietēm uz vairākiem gadiem nākas samierināties, ka zeķu tirgū iestājas deficīts.

Zināmi slavenie gadījumi, kad sievietes ar acu zīmuli uzzīmēja zeķu šuves sev uz kājām, tādējādi imitējot zeķes, kuru patiesībā kājās nebija. Kad karš beidzās, „DuPont” paziņoja, ka atsāks ražot neilona zeķes, tomēr uzreiz brīdināja, lai sievietes uzmanās, zeķu nebūs pietiekami, jo pieprasījums ir lielāks nekā uzņēmuma spēja uzreiz to apmierināt. Šis brīdinājums palika nedzirdēts, jo atkal tirgū laistās neilona zeķes izgrābā tādā apmērā, ka vietām pat sākās sieviešu protesti.

Tā sauktie neilona dumpji bija prasīgās klientūras atbilde uz deficīta preci. Pirmā gada laikā pārdeva 64 miljonus neilona zeķu pāru, bet ar to ASV sievietēm bija par maz. Uzņēmuma vajadzēja dažus gadus, lai saražotu tik daudz produkcijas, ka neilona tirgū iestatos miera laiki.