Vēsturē šī diena, 24. septembris , iegājusi ar to, ka 2000. gadā Sidnejā vingrotājs Igors Vihrovs izcīnīja Latvijai pirmo olimpisko zelta medaļu pēc neatkarības atjaunošanas.

Igors Vihrovs ar  vingrošanu sāka nodarboties septiņu gadu vecumā. Uz sporta skolu viņu aizveda vecmāmiņa, atceroties savu jaunības aizraušanos. Lai sasniegtu labus rezultātus, zēnam nācās ļoti daudz strādāt, trenēties gandrīz līdz spēku izsīkumam. Astoņus gadus trenējoties katru dienu, Igors Vihrovs sācis piedalīties starptautiskās sacensībās.

Pirmie panākumi pie Igora Vihrova atnāca, kad viņam bija 22 gadi.

1999. gadā viņš kvalificējās līdzdalībai olimpiskajās spēlēs un pusgadu pirms tām Eiropas čempionātā izcīnīja bronzas medaļu brīvajās kustībās.Vērtējot iepriekšējo sacensību rezultātus, 2000. gada vasarā viņu iekļāva Latvijas olimpiskajā izlasē, kas deva iespēju piedalīties Sidnejas vasaras olimpiskajās spēlēs. 

Sidnejā olimpisko spēļu kvalifikācijas sacensībās Vih­rovs brīvo kustību fināla astotniekā iekļuva ar ceturto labāko rezultātu – 9,662 punkti. Fināls notika svētdienā, 2000.gada 24. septembrī. Uz vingrošanas paklāja Sidnejā, Austrālijā olimpisko spēļu vingrošanas hallē stājas Latvijas pārstāvis Igors Vihrovs un uzsāk sacensības brīvo kustību finālā.

Fragments no vihrova sacensībām

Sacensību tiesneši no Islandes un Slovēnijas viņu novērtēja ar 9,850 punktiem – augstāko atzīmi, ko līdz šim kāds vingrotājs nopelnījis Sidnejas spēlēs. Pārējie tiesnieši sniegumu novērtēja ar 9,800. Brīvajās kustībās visi gaidīja, ka sacensību favorīts, krievs Aleksejs Ņemovs izcīnīs zelta medaļu, taču brīdī, kad parādīja Latvijas sportista rezultātu, televīzijas kameras uzķēra mūsu sportista prieka izsaucienu, kas liecināja - zelts ir Vihrovam. Viņš Ņemovu pārspēja ar nevainojamu savas programmas izpildījumu un apsteidza viņu par 0,012 punktiem.

Otras tādas dienas nav bijis un nebūs Latvijas sportā, Igors Vihrovs izcīnīja pirmo olimpisko zelta medaļu Latvijai valsts neatkarības laikos. Sidnejas olimpiskajās spēlēs viņam izdevās  perfekts vingrojums, kas pirmo reizi kopš neatkarības atjaunošanas lika visai pasaulei klausīties Latvijas himnu, ko atskaņo par godu olimpiskajam čempionam.

44. gadus pirms tam olimpisko zeltu uz Latviju arī no Austrālijas atveda Rīgas Medicīnas institūta studente Inese Jaunzeme. Arī viņa negaidīti 1956. gada 28. novembrī Melburnā kļuva par olimpisko čempioni šķēpa mešanā. Tomēr visiem labi zināmu iemeslu dēļ  Ineses zelts pierakstīts nevis Latvijai, bet gan Padomju Savienībai.. Turpmākajos okupācijas gados olimpisko čempionu titulus spēja iegūt vēl 14 mūsu zemē piedzimuši un uzauguši sportisti ar burtiem “CCCP” uz treniņtērpa, kā arī trīs latvieši citu valstu komandās.

Taču Starptautiskās olimpiskās komitejas oficiālajos medaļu reģistros iepretī Latvijas vārdam zelta ailē rēgojās tukšums un palika tāds arī pēc 1992. gada, kurā neatkarību atguvušās valsts atlēti atgriezās olimpiskajā saimē ar sarkanbaltsarkano karogu.

Kā pēc zelta iegūšanas žurnālistiem teicis samulsušais zelta medaļas īpašnieks:  “Es joprojām nesaprotu, kas noticis, es neticu, ka esmu olimpiskais čempions,”

Ššo teikumu Igors Vihrovs esot atkārtojis ik pēc brīža. Atklājot, ka kopā ar treneri rēķinājuši, ka medaļa varētu būt, iespējams, bronzas, taču par zeltu neesot runājuši. Doma par zeltu pirmo reizi vingrotāja prātā pazibējusi mirklī, kad bija beidzis vingrot un sapratis, ka viss izdevies tik labi, ka labāk vairs nespētu. Kā mirkli vēlāk izrādījās, tas bija ideāli, sevišķi pēdējā diagonāle un lēciens, bet pats vingrotājs joprojām nav spējis tam noticēt.