1739. gada 24. septembrī nācis pasaulē kņazs Grigorijs Potjomkins – Krievijas carienes Katrīnas II favorīts. Mūsdienās viņa vārds vēsturē pirmām kārtām asociējas ar priekšstatu par „Potjomikna sādžām”.

"Potjomkina sādža" - kaut kas neīsts, butaforisks, acu aizmālēšanai taisīts. Ar "Potjomkina sādžas" metaforu visbiežāk saistīti priekšstati par padomju laika realitāti un tajā krāšņi sazēlušo acu aizmālēšanas kultūru, taču šo apzīmējumu līdzīga rakstura parādības izpelnās joprojām un ne jau postpadomju telpā vien. Tomēr - kāds tam visam sakars ar Krievijas imperatores Katrīnas II favorītu, firstu un Taurijas kņazu Grigoriju Potjomkinu, kurš nācis pasaulē 1739. gada 24. septembrī?

Par Krievijas carienes favorītu kļuvušais gvardes leitnants Grigorijs Potjomkins 17 gadus bija pats ietekmīgākais vīrs Krievijas impērijā. Izplatītais viedoklis par to, ka savu stāvokli carienes galmā un valstī Potjomkins izpelnījies tikai savu tīri vīrišķo kvalitāšu dēļ, visdrīzāk, neatbilst patiesībai. Jā gan - imperatorei bija intīmas attiecības ar viņas favorītu, tomēr par Katrīnas uzticības personu kņazs kļuva jau krietni agrāk, un - kas vēl zīmīgāk - palika viņas tuvs draugs arī pēc tam, kad mīlas sakars jau bija beidzies. Gluži sadzīviska loģika liek spriest, ka Katrīna diezin vai bija tā sieviete, kura ar varas kapitālu maksātu par spilgtu sajūtu minūtēm. Daudz ticamāk - viņa dāvāja savu mīlu cilvēkam, kuru augstu vērtēja prāta un rakstura kvalitāšu dēļ. Potjomkins bija izglītots, prasmīgs un ļoti enerģisks organizators. 1774. gadā viņš kļuva par ģenerālgubernatoru Jaunkrievijā - Dienvidukrainas stepēs, kuras Krievija nesen bija atņēmusi Krimas hana valstij. Gadsimtus pirms tam šīs auglīgās un klimatiski labvēlīgās zemes bija dažādu lielvalstu robežjosla, mazapdzīvota un mežonīga. Potjomkins te izvērsa vērienīgu kolonizācijas programmu.

1783. gadā Krievija galīgi anektēja Krimas hana valsti. Četrus gadus vēlāk pati imperatore Katrīna II devās aplūkot savus jauniegūtos īpašumus, un šajā braucienā viņu pavadīja sabiedrotais cīņā pret turkiem, Austrijas imperators Jozefs II. Starp citu, tieši viņš, amatu savienošanas kārtībā būdams arī Svētās Romas impērijas ķeizars, dažus gadus iepriekš pēc Katrīnas lūguma bija dāvājis Potjomkinam Krievijai neierasto firsta titulu. Imperatorus, kuri kuģoja lejup pa Dņepru, patīkami pārsteiguši daudzie lielie un glītie ciemi upes krastos. Bet, kā melsa ļaunas mēles, tā bijusi tikai dekorācija, kuru acu apmānīšanai licis uzbūvēt Potjomkins.

Šodien jau diezgan nepārprotami noskaidrots, sižets par Potjomkina butaforiskajām sādžām ir mīts, kuru, visdrīzāk, izplatījuši firsta nelabvēļi. Patiesībā Grigorija Potjomkina sasniegumi Jaunkrievijā bija milzīgi: jaundibinātas pilsētas, cietokšņi, Melnās jūras flote, un arī daudzas īstas kolonistu sādžas. Daudz kas no aizsāktā gan tobrīd vēl bijis un tā arī palicis nepabeigts - Potjomkina ieceru vērienam nav tikušas līdzi pat viņa patiešām grandiozās iespējas. Taču celt butaforiskas sādžas šim vīram nudien nav bijis vajadzības.