8. gadsimta vidū līdz tam Arābu kalifātā valdījušo Umajādu dinastiju gāza jaunie varas pretendenti – Abāsīdi. Izšķirošā kauja notika tagadējās Irākas teritorijā pie Zabas upes 750. gada 25. janvārī.

7. gadsimtā Tuvajos austrumos sākās islamticīgo arābu ekspansija. Bruņoti ar jaunu konsolidējošu reliģiju un gadsimtos izkoptu karotprasmi, šie tuksnešu jātnieki dažās desmitgadēs pakļāva Sīriju, Palestīnu, Persiju un Ēģipti, izveidojot savu lielvalsti – kalifātu. Tomēr jau drīz starp arābu klaniem sākās nežēlīga cīņa par varu. 661. gadā pravieša Muhameda pēcnācējus no varas padzina konkurējošā Umajādu dzimta. Šī cīņa uz visiem laikiem sašķēla islāma pasauli divās nometnēs, no kurām viena – šiīti – uzskatīja, ka pār kalifātu drīkst valdīt tikai pravieša Muhameda pēcteči. Iekarojumi Umajādu vadībā turpinājās, taču Umajādu vara nebija sevišķi stabila. Viņu autoritāti pastāvīgi apdraudēja šiīti un citas kustības, kuras viņus uzskatīja par neleģitīmiem valdniekiem. Pie tam milzīgajā valstī arābi veidoja tikai nelielu valdošo slāni, bet viņu pakļautās tautas kultūras un sociālās organizācijas ziņā bieži bija pārākas par iekarotājiem. Arī islāmā pārgājušos nearābus Umajādi joprojām uzlūkoja kā otrās šķiras pavalstniekus. Nepilnu gadsimtu pēc Umajādu nākšanas pie varas kalifātu satricināja plašs pilsoņu karš, kas iezīmēja šīs dinastijas galu.

Par Umajādu varas pārņēmējiem kļuva Abāsīdi – dzimta, kura par savu ciltstēvu uzskatīja pravieša Muhameda tēvoci un līdzgaitnieku Abāsu ibn Abdulmutalibu. Abāsīdi rīkojās ļoti pārdomāti, pakāpeniski un slepeni vairāku desmitgažu laikā izplatot idejas par varas atgriešanu pravieša mantinieku rokās. Pie tam sākotnēji viņi nebūt nepozicionēja sevi kā galvenos pretendentus, ciktāl par tādiem pirmkārt bija uzskatāmi Umajādu nogalinātā pravieša Muhameda mazdēla Huseina ibn Ali pēcnācēji. Par Abāsīdu bāzi kļuva Horasāna – teritorija, kas aptvēra tagadējās Irānas ziemeļaustrumus un tai piegulošos Afganistānas un Turkmēnijas rajonus. Tā bija kalifāta pierobeža, kur arābu ienācēji bija visvairāk sajaukušies ar vietējiem persiešiem, kopīgi ar viņiem pastāvīgi atvairījuši tjurku cilšu uzbrukumus no ziemeļiem un izveidojuši spēcīgu lokālu identitāti.

Sacelšanās sākās Mervas pilsētā, tagadējās Turkmēnijas teritorijā, 747. gadā. Tās priekšgalā nostājās Abu Muslims, domājams, persiešu izcelsmes karavadonis. Par sacelšanās simbolu kļuva melns karogs, ar kādu, saskaņā ar leģendu, bija gājis cīņā pravietis Muhameds. Sacēlušos rindās bija kā arābi, tā nearābi, un pēdējie, ja pieņēma islāmu, tika uzskatīt par līdzvērtīgiem. Abu Muslimam bija liela autoritāte, un sākumā nelielie un slikti bruņotie sacēlušos spēki strauji auga. Domājams, sākotnēji Umajādu kalifs Marvans II neuztvēra Horasānā notiekošo sevišķi nopietni, jo līdzīgas sacelšanās tolaik pastāvīgi uzliesmoja visā kalifātā, un līdz šim tās bija izdevies apspiest. 748. gada nogalē jau visa Persija bija sacēlušos rokās, un viņi izvērsa uzbrukumu Mezopotāmijā – tagadējā Irākā. Šajā brīdī Abāsīdi beidzot nepārprotami iznāca priekšplānā. 749. gada novembrī Kufas pilsētā pie Eifratas Abāsīdu vadonis as-Safāhs tika pasludināts par jauno kalifu. Kalifs Marvans II beidzot bija sapulcinājis savu armiju, un abi spēki sastapās izšķirošajā kaujā pie Zabas upes tagadējās Irākas ziemeļdaļā 750. gada 25. janvārī. Umajādu armija, vismaz pēc hronistu sniegtajām ziņām, bija vairākas reizes lielāka, pie tam tajā bija karos pret Bizantiju rūdīti veterāni, tomēr Abāsīdu panākumi bija smagi iedragājuši šīs armijas morāli. Par kaujas gaitu nav daudz ziņu. Izšķirošā, domājams, bija Umajādu kavalērijas iznīcināšana nesekmīgajos uzbrukumos precīzi izkārotajām Abāsīdu vienībām. Pēc tam Marvana armija atkāpās, tad jau bēga un tika nežēlīgi apkauta. Pēdējais Umajādu kalifs tika nogalināts pusgadu vēlāk Ēģiptē. Jaunie kalifāta saimnieki – Abāsīdi – gan nespēja pārņemt savā kontrolē visas kādreizējās Umajādu teritorijas, taču izveidoja daudz stabilāku valsti. Tieši Abāsīdu kalifāta laiks no 8. līdz 13. gs. tiek dēvēts par „Islāma zelta laikmetu”.