1894. gada 25. jūlijā dzimis Gavrilo Princips – serbu nacionālists, kura pistoles šāvieni Sarajevā 1914. gada jūnijā kļuva par Pirmā pasaules kara ievadakordiem.

Pirmais pasaules karš – laikam jau tas bija neizbēgams. Impēriju uzkrātais konflikta potenciāls prasīja izlādi, un konkrētais eksplozijas detonators bija tikai laika un apstākļu sakritības jautājums. Vai gan citādi par globālās kataklizmas izraisītāju varētu kļūt slimīgs nepilngadīgais ar pistoli rokā?

Gavrilo Princips piedzima 1894. gada 25. jūlijā serbu ģimenē Obļajas ciemā, netālu no Bosansko Grahovas pilsētiņas Bosnijas rietumos. Ģimene iztika no apmēram pusotru hektāru liela nomāta zemes gabala, ģimenes galva piepelnījās arī ar vēstuļu iznēsāšanu. Trūkums bija pastāvīgs, seši no deviņiem bērniem mira jau mazotnē, arī Gavrilo izauga trausls un slimīgs, tomēr bija ļoti centīgs mācībās un, izcili pabeidzis pamatskolu, iestājās Sarajevas komercskolā, vēlāk pāriedams uz klasisko ģimnāziju.

Gavrilo dzimšanas laikā Bosnija un Hercegovina bija Austroungārijas impērijas mandātteritorija. Kad 1878. gadā Turcija cieta sakāvi Krievu-turku karā un zaudēja lielu daļu savu īpašumu Balkānos, šo etniski raibo teritoriju nodeva Hābsburgu impērijas pagaidu pārvaldībā. Tas nebija pa prātam tiem, kuri Bosnijas un Hercegovinas nākotni redzēja apvienotas Lielās Serbu valsts sastāvā. Spriedze pieauga, kad 1908. gadā Austroungārija, nepanākusi kādu starptautisku vienošanos, vienpusēji anektēja teritoriju. Dažus gadus vēlāk Serbijā radās biedrība bruņotai cīņai par dienvidslāvu tautu atbrīvošanu no Austroungārijas varas; tās nosaukums bija Ujedjinenje ili smrt ­– „Vienotība vai nāve”, bet neformāli tā dēvējās Crna Ruka – „Melnā roka”. Kaut arī nelegāla, šī organizācija sastāvēja pa daļai no serbu armijas virsniekiem, un par tās darbību bija labi informēti daudzi kā Serbijas armijas štābā, tā valdības aprindās.

Gavrilo Principu izslēdza no ģimnāzijas 1912. gadā par draudēšanu nepietiekami serbiski noskaņotiem skolasbiedriem. Nākamie pāris viņa mūža gadi pagāja pārceļojumos starp Sarajevu un Belgradu, arvien ciešāk iesaistoties „Melnās rokas” darbībā. Kad kļuva zināms, ka 1914. gada jūnijā Sarajevu apmeklēs Austrijas troņmantnieks, erchercogs Francis Ferdinands, „Melnā roka” izplānoja atentātu. 1914. gada 28. jūnijā, kad ķeizariskais kortežs no stacijas devās uz pilsētas mēriju, to jau gaidīja ar bumbām un pistolēm bruņoti serbu jaunekļi, arī Princips. Pirmais mēģinājums – Nedeļko Čabrinoviča mesta bumba – ķēra autokolonnas otro mašīnu, smagi ievainojot divus no erchercoga svītas. Tālāk kolonna devās lielā ātrumā; šķita, ka plāns izgāzies, teroristi izklīda. Princips devās uz Morica Šillera kafejnīcu apēst kādu sviestmaizi. Tikām Francis Ferdinands pēc vizītes mērijā pēkšņi lika mainīt maršrutu, viņa auto kļūdas pēc nogriezās nepareizi, un šoferis, lai pagrieztu atpakaļ, nobremzēja tieši līdzās liktenīgajai kafejnīcai. Gavrilo Principa pirmā lode ķēra kaklā Franci Ferdinandu, otrā trāpīja vēderā viņa sievai grāfienei Sofijai, pēc pārdesmit minūtēm abi bija miruši. Austroungārija ne gluži bez pamata vainoja atentātā Serbijas valdošās aprindas, un starp abām valstīm uzliesmojušais konflikts pārauga Eiropas un vispasaules kataklizmā.

Gavrilo Principu arestēja nozieguma vietā, viņu tiesāja, bet tā kā atentāta brīdī jauneklis vēl nebija sasniedzis pilngadību, piesprieda nevis nāvessodu, bet gan 20 gadus cietumā. Tomēr Gavrilo vājajai veselībai cietuma apstākļi izrādījās pārāk smags pārbaudījums, un viņš mira no tuberkulozes 1918. gada 28. aprīlī.