1521. gada 25. maijā noslēdzās toreizējās Svētās Romas impērijas augstāko zemes kungu sapulce Vormsas pilsētā. Ķeizars Kārlis V Hābsburgs pasludināja ārpus likuma par ķeceri atzīto teoloģijas doktoru Mārtiņu Luteru. Tomēr Lutera ietekme Vācijā tobrīd jau bija augusi tiktāl, ka ķeizaram vairs nebija varas nedz pār viņu, nedz viņa radīto jauno ticību.

1521. gada janvārī toreizējās Svētās Romas impērijas zemes kungi, ķeizara Kārļa V Hābsburga aicināti, pulcējās impērijas brīvpilsētā Vormsā uz t.s. valstsapulci jeb reihstāgu. Vairāku mēnešu laikā tur tika apspriesti dažādi jautājumi, taču vēsturē šīs Vormsas reihstāgs palicis pamatā ar vienu – ar ķecerībā apsūdzētā teoloģijas doktora Mārtiņa Lutera lietas izskatīšanu. Drusku vairāk kā trīs gadi bija pagājuši kopš brīža, kad šis Vitenbergas teologs bija nācis klajā ar savām tēzēm pret indulģenču tirgošanu. Varētu šķist, ka tas ir konkrēts un specifisks jautājums, taču Lutera sludinātā pamatā bija konceptuāla grēka un pestīšanas izpratne, kas atvedināja pie pāvesta absolūtās autoritātes neatzīšanas ticības lietās. 1520. gada jūnijā pāvests Leons X savā bullā "Exsurge Domine" bija pieprasījis Luteram labot vairākus desmitus pāvestaprāt maldīgu, resp. ķecerīgu fragmentu viņa darbos. Kad vitenbergietis tā vietā publiski sadedzināja šīs bullas tekstu, sekoja rīkojums ierasties Vormsā un stāties impērijas augstākās sapulces un ķeizara tiesas priekšā. Luters labi zināja, ka simts gadus agrāk līdzīga ierašanās katoļu baznīcas koncilā Konstancē čehu teologam Janam Husam bija beigusies sārta liesmās, tāpēc, pirms doties uz Vormsu, viņš ar sava zemes kunga un atbalstītāja Saksijas kūrfirsta Frīdriha III gādību saņēma imperatora garantiju, ka varēs bez kavēkļiem pamest sapulces vietu.

1521. gada 17. aprīlī Luters tika atvests uz reihstāga sēdi. Viņa oponents, teologs Johans fon Eks, norādījis uz 25 grāmatu krājumu, noprasījis, vai viņš šos darbus atzīstot par saviem, un vai esot gatavs no tiem atteikties kā no ķecerīgiem. Izlūdzies dienu pārdomām, nākamajā sanāksmē Luters paziņoja, ka visi uzrādītie darbi tiešām pieder viņam, taču, vienkārt, starp tiem esot tādi, kurus par labiem atzīstot arī viņa oponenti. Kas attiecoties uz pārējiem, tad viņš esot gatavs lūgt atvainošanu par aso toni, kādā vietumis uzbrucis konkrētiem ļaudīm, taču ne atteikties no savu rakstu būtības. „Ja vien mani nepārliecinās Svēto Rakstu liecinājums vai skaidrais saprāts (jo es neticu ne pāvestam, ne baznīcas konciliem pašiem par sevi, jo ir labi zināms, ka tie daudzkārt kļūdījušies un nonākuši pretrunās), es palieku cieši pie Svētajiem Rakstiem, kurus esmu citējis, un mana apziņa ir Dieva vārda varā. Es nevaru atteikties un neatteikšos ne no kā, jo nav nedz droši, nedz pareizi iet pret paša apziņu. Lai Dievs man palīdz! Āmen!” Ar šādiem vārdiem Luters esot noslēdzis savu uzstāšanos. Leģenda pauž, ka pirms pēdējām frāzēm viņš esot iestarpinājis arī vārdus: „Te es stāvu un citādi nevaru.”

Fon Eks uz Lutera sacīto atbildējis, ka visi pagātnes ķeceri esot raduši iedvesmu Bībelē. Tad Luteram ļauts iet, un viņš bez šķēršļiem pametis Vormsu, lai atgrieztos Vitenbergā. Tomēr kūrfirsts Frīdrihs, noprazdams, ka spriedums nebūs spītīgajam teologam labvēlīgs, pa ceļam inscenējis viņa nolaupīšanu un slepus nogādājis savu aizbilstamo drošībā Vartburgas pilī, kur Luters pavadījis nākamos mēnešus. Ka Frīdriham bijusi taisnība, rādīja lēmumus, kuru ķeizars pieņēma Vormsas reihstāga pēdējā dienā – 1521. gada 25. maijā. Šai dienā pirms 500 gadiem ar Kārļa V Hābsburga lēmumu Mārtiņš Luters tika pasludināts ārpus likuma kā ķeceris, kurš apcietināms un nododams ķeizara varā. Tomēr Lutera piekritēju skaits vācu zemēs auga pārāk strauji, savukārt tam ķeizaram Kārlim, kurš valdīja ne vien Svētās Romas impērijā, bet arī Spānijā ar tās milzu īpašumiem Jaunajā pasaulē, bija citu rūpju gana, un Vormsas lēmumi ķecera Lutera sakarā tā arī palika uz papīra. Eiropā bija sācies jauns laikmets – reformācijas ēra.