1936.gada 25.novembrī Berlīnē tiek parakstīts Antikominternes pakts. Japānas vēstnieks Berlīnē Kintomo Musjakodzi un Nacistiskās Vācijas ārlietu ministrs Joahims fon Ribemtrops oficiāli parakstīja starptautisku līgumu, ka palīdzēs valstis viena otrai cīņā pret komunismu. Vēlāk šim paktam pievienojās fašistiskā Itālijā un diplomātu aprindās kļuva vēl jo skaidrāks – karš ir neizbēgams.

Antikominternes pakts ir starptautisks līgums, kura iniciatores bija Japāna un Vācija. Abām valstīm bija nepieciešamība izolēt komunistiskās PSRS ambīcijas, turklāt abu valstu režīmi nevarēja ciest komunistiskās idejas. Tāpēc jau savlaicīgi abu valstu ārlietu ministrijas vienojās par iespēju parakstīt vienošanos. Šī pakta galvenā ideja bija vērsties pret jebkuru komunistisku režīmu, ne velti, tā nosaukums bija kalpot kā antipasākumiem komunistiskās internacionāles izplatībai.

Šī pakta galvenie punkti ietvēra valstu savstarpēju palīdzību. Piemēram, pirmais punkts iezīmēja valstu pienākumus dalīties ar informāciju par komunistisko valstu aktivitātēm, kā arī brīdināt un stiprināt savu aizsardzību pret iespējamu komunistiskās internacionāles izplatību. Tāpat valstis apņēmās darīt visu, lai pierunātu jebkuru citas valsts valdību pievienoties paktam, lai rastu pretsparu komunismam.

1936.gada 25.novembrī paktu oficiāli parakstīja Berlīnē. Svinīgas sēdes laika Japānas vēstnieks Vācijā Kintomo Musjakodzi tikās ar Joahimu fon Ribentropu un abi parakstīja divus autentiskus līguma eksemplārus. Jau pēc gada šim paktam pievienojās Benito Musolīni vadītā Itālijā, jo itāļu fašistus iedvesmoja cīņa pret komunistiem. Protams, par šo paktu zināja pārējo valstu diplomāti. Jau 1939.gadā šo paktu atklāti sauca par kara savienību. Tam pievienojās Spānija un arī Ungārija. Bet Japāna no savas puses pacentās paktam pievienot Ķīnā izveidotas marionešu valstiņas valdību. Tomēr šeit vietā pieminēt, ne jau nu pievienošanās paktam bija brīvprātīga. Ģenerāļa Franko vadītā Spānija pievienojās šim līgumam pēc izteikta Berlīnes spiediena. Pilsoņu karš valsti bija nomocījis tiktāl, ka pakts jau kļuva tai izdevīgs.

Protams, ja dažas valstis vienojas par sadarbību, tas lika citām valstīm meklēt savus sabiedrotos. Zināms, ka pēc šī pakta parakstīšanas ASV sāka aktīvāk strādāt pie saviem aizsardzības plāniem. Jau pēc Pirmā pasaules kara ASV bija sadalījušas atsevišķas pasaules valstis dažādās krāsās, pēc kurām arī sauca savus kara plānus. Tā Vācija bija melnā krāsā, bet Japāna oranžā. Plānu izstrāde notika nemitīgi, jo ASV analītiķi mainīja plānus, atkarībā no tā, kā mainījās situācija starptautiskajā politikā. Tiklīdz tapa zināms, ka Japāna ar Vāciju vienojušās par šo paktu, tā ASV izmainīja savu oranžo kara plānu, ieviešot tam vienu no prioritārajām lomām. Ja Japānai Eiropā bija parādījušies sabiedrotie, tad arī ASV tādi bija nepieciešami. Tāpēc ASV Valsts departaments aktīvāk sāka lobēt savas sadarbības iespējas. Zināms, ka aizsardzības plānu gatavošanā ASV bija dažādu krāsu plāni arī pret Lielbritāniju un Kanādu, jo tika uzskatīts, ka kara gadījumā ar Lielbritāniju, par placdarmu uzbrukumam izmantos Kanādu. Savukārt Kanādā bija savs aizsardzības plāns numur 1, ja gadījumā uzbruktu ASV. Tāda bija cietsirdīgā situācija pasaulē, kad īsts draugs nebija neviens. Tikmēr pie Vācijas un Japānas kūrētā antikominternes plāna kara laikā pievienojās arī Somija, Rumānija, Bulgārija, Horvātija, Turcija, Slovākija un arī daļēji Dānija. Katram bija savi mērķi, bet atsevišķos gadījumos šo valstu valdības raustīja garās Berlīnes rokas. No otras puses, līdzvērtīgi sadarbības plāni bija arī komunisma cēlājiem, jo pasaules komunisma revolūcijai kaut kad taču bija jānotiek.