Kad vācu kara flotes līnijkreiseris „Šārnhorsts” 1943. gada Pirmajos Ziemsvētkos devās medīt britu konvoju arktiskajos ūdeņos uz ziemeļiem no Norvēģijas, tā komandieris nenojauta, ka pats ir kļuvis par medījumu. Britu Karaliskās jūras kara flotes admirāļi bija izstrādājuši vācu kuģa iznīcināšanas plānu, kas tika īstenots 1943. gada 26. decembrī.

Pagājušā gadsimta 30. gados, gatavodamās militāram konfliktam ar citām Eiropas lielvalstīm, Vācija strauji kāpināja bruņojuma ražošanas apjomus. Tas attiecās arī uz karakuģu būvniecību, lai gan šai ziņā vāciešiem nebija cerību īsā laikā panākt Britu Karalisko jūras kara floti. Tāpēc jau kopš kara sākuma vācieši vairījās no plašām jūras kaujām, un viņu nedaudzajiem līnijkuģiem un kreiseriem bija pavēlēts neiesaistīties sadursmēs ar spēcīgākajiem britu karakuģiem. 1943. gada otrajā pusē Vācijai ārpus Baltijas jūras bija palicis tikai viens nozīmīgs karakuģis – līnijkreiseris „Šārnhorsts” bāzējās Norvēģijas ziemeļos, apdraudēdams konvojus, kuri piegādāja Rietumu sabiedroto militāro palīdzību Padomju Savienībai caur Arhangeļskas ostu. Kuģis bija jauns – nolaists ūdenī 1936. un karadarbībai gatavs 1939. gada sākumā, nodēvēts par godu 19. gs. sākuma prūšu ģenerālim Gerhardam fon Šārnhorstam. Visu kara laiku tas bija pavadījis Atlantijas ziemeļdaļā un tai piegulošajos ūdeņos, kara pirmajos mēnešos nogremdēdams vairākus tirdzniecības kuģus un vienu apbruņotu transportkuģi. Lielākas tā veikums bija britu aviācijas bāzes kuģa „Glorious” – „Lieliskais” – un divu to pavadošo eskadras mīnu kuģu nogremdēšana 1940. gada aprīlī, ko „Šārnhorsts” veica kopīgi ar otru šī paša tipa līnjkreiseri „Gneizenavs”.

Kad 1943. gada Pirmajos Ziemassvētkos „Šārnhorsts” līdz ar pieciem pavadošajiem eskadras mīnu kuģiem devās sabiedroto konvoja medībās, ne vācu jūras spēku komandieris lieladmirālis Karls Dēnics, nedz vienības komandieris kontradmirālis Ērihs Bejs nenojauta, ka dodas lamatās. Briti bija pārtvēruši un atšifrējuši „Šārnhorsta” saziņu ar flotes vadību, un kad kontradmirālis Bejs, aizsūtījis pavadošos eskadras mīnu kuģus konvoja meklējumos, 26. decembra rītā ar „Šārnhorstu” tuvojās plānotajam operācijas rajonam, viņu tur jau gaidīja trīs britu kreiseri – „Norfolka”, „Belfāsta” un „Šefīlda” – viceadmirāļa Roberta Bērneta komandēti. Savukārt no dienvidiem tuvojās „Šārnhorsta” notveršanas plāna autors, admirālis Brūss Freizers ar superjaudīgo līnijkuģi „Jorkas Hercogs” un kreiseri „Jamaika” un eskadras mīnu kuģu grupu. Jau pirmajā sadursmē tika sabojāts „Šārnhorsta” galvenais radars, padarot vācu kuģa artilēriju teju neredzīgu. Kontradmirālis Bejs vispirms mēģināja aizvilināt kreiserus no prom konvoja, cerot pēc tam aizlavīties tiem garām. Briti šo manevru atšifrēja. Pēc otrās sadursmes Bejs uzņēma kursu uz savu bāzi un pēc pāris stundām nonāca „Jorkas Hercoga” radaru redzeslokā. Britu plāns bija izdevies – „Šārnhorsts” atradās spīlēs starp Freizera vienību un vajājošajiem kreiseriem. Ātri satumsušajā ziemas naktī briti izgaismoja vācu kuģi ar iluminējošajiem lādiņiem un „Jorkas Hercoga” lielgabali sāka darboties. „Šārnhorsts”, izmantojot savas izcilās gaitas kvalitātes, sākumā diezgan sekmīgi bēga. Visu izšķīra „Jorkas Hercoga” raidīta lādiņa trāpījums vienā no vācu kuģa katlu telpām. „Šārnhorsts” strauji zaudēja ātrumu un kļuva par vieglu mērķi britu artilērijai un arī eskadras mīnu kuģu torpēdām. Kontradmirālis Bejs pretojās līdz pēdējai iespējai, bet 1943. gada 26. decembra vakarā ap 19:45 līnijkreiseris „Šārnhorsts”, daudzu šāviņu un torpēdu ķerts, nogrima. No gandrīz diviem tūkstošiem komandas locekļu britu kuģi uzņēma 36 izdzīvojušos.