Vācu ekspresionisma kino bija samērā īslaicīga, taču ļoti spilgta un ietekmīga kinomākslas parādība. Viens no žanra hrestomātiskajiem darbiem – Roberta Vīnes „Doktora Kaligari kabinets” piedzīvoja pirmizrādi Berlīnē 1920. gada 26. februārī.

Krievu kino lielmeistars Sergejs Eizenšteins šo filmu nodēvējis par "barbariskiem svētkiem, kuros pašiznīcinās katrs veselīgs mākslas cilvēciskums, par izkrāsotu audeklu, uzmālētu dekorāciju, sagleznotu ielu, pretdabisku pagriezienu un soļu, drausmīgu himeru izlasi". Savukārt amerikāņu teātra kritiķis un producents Kenets Makgouvens apgalvojis, ka šai filmā esot vairāk interesanta un aizraujoša nekā visā amerikāņu tā laika kino produkcijā. Runa ir par vienu no visu laiku spilgtākajiem kinodarbiem - režisora Roberta Vīnes mēmo filmu "Doktora Kaligari kabinets", kas savu pirmizrādi piedzīvoja Berlīnes "Marmorhaus" kinoteātrī 1920. gada 26. februārī.

Kad scenāristi Hanss Janovics un Karls Meijers ieradušies pie nelielās studijas "Decla-Bioscop" īpašnieka Ēriha Pommera, viņš sākotnēji gribējis abiem parādīt durvis. Tomēr jau pēc brīža, uzklausījis sižeta izklāstu, bijis gatavs to uz vietas pirkt. Filmas darbība sākas kādā parkā, kur galvenais varonis - Francis - pavēsta sarunbiedram savu skumjo stāstu. Nelielā provinces pilsētiņā reiz ieradies kāds Doktors Kaligari, viņš par naudu tirgū izrādījis publikai īpatni - somnambulu Čezāri, kurš guļ letarģiskā miegā, bet atmodināts it kā spēj pareģot nākotni. Līdz ar Kaligari un Čezāres ierašanos pilsētiņā sāk risināties baisi notikumi, kuros izrādās ierauts jaunais Francis un viņa līgava Džeina. Notiek vairākas slepkavības, kuras diezgan nepārprotami izdarījis Kaligari pilnīgi kontrolētais Čezāre. Taču kad baisais doktors sūta savu kalpu nogalināt Džeinu, jaunavas daiļuma savaldzināts somnambuliskais slepkava viņu nolaupa, mēģina aiznest uz savu slēpni, bet bezspēkā mirst. Doktors Kaligari patveras vājprātīgo patversmē, un atklājas, ka viss notikušais ir psihiatra eksperiments, mēģinājums pakļaut sev somnambuliskā stāvoklī esošu cilvēku. Līdz ar to Franča stāsts ir galā, taču noslēguma epizode ļauj apjaust, ka patiesībā gan Francis, gan viņa sarunbiedrs, gan Džeina ir psihiatriskās dziednīcas pacienti, un viss sižets - Franča paranoiskās vīzijas. Baisā Doktora Kaligari lomu viņš, protams, piešķīris ārstējošajam psihiatram.

Filma "Doktora Kaligari kabinets" tika uzņemta pasaules karā sakautās Vācijas trūcīgajos apstākļos. Elektrības normēšanas dēļ paviljonā bija pat ierobežotas apgaismojuma iespējas, tāpēc filmas scenogrāfs Hermanis Varms izšķīrās gaismas un ēnu efektus gleznot uz dekorācijām. Tas mudināja dekoratorus radīt gluži nereālu, nepārprotami mākslīgu vidi, kura tā kaitināja Sergeju Eizenšteinu - nedabiska perspektīva, pārspīlēti izliekumi ēku kontūrās un tam visam organiski pielāgotas izkāpinātas aktieru kustības un ģeometriski izkārtotas mizanscēnas. Filmas vizuālais tēls nepārprotami pauda sava laika Eiropas mākslas aktualitātes - ekspresionisma stilu. Viss lieliski saskanēja ar sižetu, kas taču bija nevesela prāta radīta aina. Pie tam jāatceras, ka "Doktora Kaligari kabinets", kā jebkura tālaika filma, ir mēma, melnbalta un ar saraustītu kustību uz ekrāna. Filmas veidotāji tikai maksimāli izmantojuši sava laika kino neizbēgamos atsvešinājošos efektus, veidojot ļoti ekspresīvu, respektīvi - ekspresionistisku tēlu. Vācija tolaik deva visnozīmīgāko ieguldījumu ekspresionisma kinomākslā, un kaut arī šī kino virziena uzplaukums ilga tikai kādus desmit gadus, tas nozīmīgi iespaidoja pasaules kino valodas attīstību. Roberta Vīnes, Paula Vegenera, F.V. Mūrnava un Friča Langa radīto tēlu vaibsti labi saskatāmi vēlāko laiku kinorežisoru - sevišķi Alfrēda Hičkoka un Tima Bērtona darbos.