26. maijs. Kaujā iet bojā armēņu karavadonis - nacionālais varonis Vardans Mamikonjans

Šodienas Armēnijas lielākajās pilsētās slejas pieminekļi 5. gs. karavadonim Vardanam Mamikonjanam – armēņu nacionālajam varonim. Savu dzīvību kaujas laukā 451. gada 26. maijā viņš atdeva cīņā pret Persijas impērijas mēģinājumiem agrajos viduslaikos iznīcināt Armēnijā kristietību, uzspiežot armēņiem zaraostrisma reliģiju.

Vardans Mamikonjans, saukts Drosmīgais, mūsu ēras 5. gs. armēņu aristokrāts un karavadonis, ir viens no Armēnijas nacionālajiem varoņiem un Armēnijas Apustuliskās baznīcas svētais. Stājies armēņu priekšgalā cīņā pret Sasanīdu Persijas impēriju, viņš krita kaujā pret šahinšaha Jezdigerda II armiju Avarairas laukā m.ē. 451. gada 26. maijā.

Tagadējā Armēnijas teritorija aizņem tikai nelielu daļu no zemēm, kuras senatnē apdzīvoja mūsdienu armēņu senči. Senā Armēnija ietvēra lielu daļu šodienas Turcijas un Irānas, un jau kopš 2. g.t. p.m.ē. atradās seno Tuvo Austrumu civilizāciju ietekmes zonā. Līdz ar mūsu ēras sākumu Armēnija nonāca Romas impērijas un Persijas valsts varas sfēru robežjoslā, periodiski kļūdama te vienas, te otras lielvaras vasaļvalsts. M.ē. 1. gs. Armēnijā izplatījās kristietība, un 4. gs. sākumā tā kļuva par Armēnijas valsts reliģiju. Taču gadsimta otrajā pusē Armēnija zaudēja patstāvību un tika sadalīta starp Austrumromas jeb Bizantijas impēriju rietumos un Sasanīdu Persijas lielvalsti austrumos.

Sasanīdu varas sākumposms iekrita šahinšaha Jezdigerda I laikā, un šis valdnieks bija visai tolerants pret kristietību un arī augstākos vietējās varas amatus atstāja pašu armēņu rokās. Taču situācija mainījās, kad pēc vairākām desmitgadēm tronī kāpa viņa mazdēls Jezdigerds II. Armēnijas provinces soģa un nodokļu lietu pārrauga amatos, kurus līdz tam bija ieņēmuši armēņi, tika iecelti persieši. Armēnijas garīdzniecībai tika nosūtīta vēstule ar kategorisku aicinājumu atteikties no kristietības un pāriet Persijas valdošajā ticībā – zaraostrismā. 450. gadā šahinšahs Jezdigerds pavēlēja armēņu augstmaņiem ierasties Persijas galvaspilsētā Ktesifonā, kur viņus piespieda pieņemt zaraostrismu. Paturējis dažus no delegācijas kā gūstekņus, šahinšahs pārējos palaida mājās, vienlaicīgi nosūtīdams uz Armēniju lielu grupu zaraostrisma priesteru jeb mobedu, kuriem bija jāpievērš pareizajai ticībai armēņu tauta. Tomēr, kad šie persiešu priesteri sasniedza armēņu robežas, valstī jau bija uzliesmojusi sacelšanās.

Sacēlušos priekšgalā nostājās Vardans Mamikonjans, kurš līdz tam bija kā armēņu vienību komandieris piedalījies Persijas karos ar kaimiņvalstīm. Armēņiem izdevās padzīt persiešu garnizonus un atsist pirmos iebrukuma mēģinājumus. Viņi sabiedrojās ar Vidusāzijas eftalītu cilšu savienību, kas uzbruka Persijas ziemeļu robežām, neļaujot koncentrēt spēkus. Taču cerības uz Bizantijas impērijas atbalstu izrādījās veltas, un, galvenais, persiešu pusē pārgāja arī daļa armēņu augstmaņu ar ietekmīgo feodāli Vasaku Siuni priekšgalā. Domājams, galvenais iemesls bija tas, ka divi Siuni dēli bija starp šahinšaha paturētajiem ķīlniekiem.

451. gadā šahinšahs Jezdigerds, noslēdzis mieru ar eftalītiem, bija savācis tiem laikiem grandiozu 200 000 vīru armiju un sūtīja to pret armēņiem. Šai karaspēkā bija persiešu armijas izlases vienības un pat kaujas ziloņi. Armēņu spēki tiek lēsti uz 60 000, pie tam tikai kādi 20 000 no tiem bijuši karavīri. Pārējie – bruņojušies zemnieki un pilsētnieki, starp kuriem, iespējams, pat sievietes un pusaudži. Avarairas laukā, kas atrodas tagadējās Irānas ziemeļrietumos, visu izšķīra militārais pārspēks. Vardans Mamikonjans veda cīņā flangu, kuram pretim bija spēcīgākās persiešu vienības. Nav skaidru ziņu par to, kurā brīdī un kā viņš krita. Armēņi cīnījās varonīgi, nodarīdami persiešiem lielus zaudējumus, taču nespēja izturēt spiedienu un, sadaloties mazākās grupās, atkāpās apkārtnes kalnos. Armēnijā sākās asiņains partizānu karš. Šīs nebeidzamās cīņas, kā arī armēņu varonība Avarairas laukā pārliecināja šahinšahu atteikties no damas ar spēku pievērst armēņus zaraostrismam.