1939. gada 26. novembrī Padomju Savienība iesniedza Somijai notu, kurā apgalvoja, ka somu artilērija apšaudījusi padomju teritoriju pie Mainilas ciema Karēlijas zemes šaurumā. Faktiski tā bija padomju provokācija, lai gūtu iemeslu uzsākt karadarbību pret mazo kaimiņvalsti.

1939. gada 26. novembra vakarā Somijas sūtni Maskavā Iriji-Koskinenu izsauca pie Padomju Savienības Ārlietu tautas komisāra Vjačeslava Molotova. Somijas pārstāvim tika iesniegta padomju puses nota, kurā bija teikts:

„Kā ziņo Sarkanās armijas Ģenerālštābs, šodien, 26. novembrī 15:45, mūsu bruņotie spēki, kas izvietoti Karēlijas zemes šaurumā pie Somijas robežas, netālu no Mainilas ciema, tika pēkšņi apšaudīti ar artilēriju no Somijas teritorijas. Pavisam tika izdarīti septiņi lielgabala šāvieni, kā rezultātā nogalināti trīs ierindnieki un viens zemākā ranga komandieris, ievainoti septiņi ierindnieki un divi no komandējošā sastāva. Padomju karaspēks, kuram doti stingri norādījumi neļauties provokācijām, no atbildes apšaudes atturējās. Padomju valdība, informējot jūs par to, uzskata par nepieciešamu uzsvērt, ka jau nesenajās sarunās ar Tannera un Pāsikivi kungiem tika norādīts uz bīstamību, kādu rada lielu somu regulārās armijas spēku koncentrēšanās pie pašas robežas Ļeņingradas pilsētas tiešā tuvumā.”

Tālāk notas tekstā padomju puse apgalvo, ka nevēlas šo incidentu uzpūst, bet piedāvā Somijai atvilkt savu karaspēku par pārdesmit kilometriem no robežas.

Notā minētās sarunas ar padomju pusi bija vedis Somijas prezidents Juho Kusti Pāsikivi un ārlietu ministrs Veino Tanners. Padomju puse bija izvirzījusi prasības par robežas atvirzīšanu tālāk no Ļeņingradas, kas faktiski iznīcinātu Somijas rūpīgi veidoto aizsardzības sistēmu Karēlijas zemes šaurumā, dēvētu par Mannerheima līniju. Otra prasība – atļaut izvietot padomju kara bāzi Hanko pussalā, Helsinku tuvumā. No aizsardzības viedokļa šīs prasības nebija Padomju Savienībai vitāli svarīgas, sevišķi pēc tam, kad tā 1939. gada rudenī bija ieguvusi bāzes Baltijas valstīs. Prasību patiesais mērķis bija laupīt Somijai spējas sevi aizsargāt un līdz ar to padarīt atkarīgu no PSRS vēlmēm. Iespējams, arī Somijai tika gatavots līdzīgs liktenis kā tas, kuru 1940. gadā piedzīvoja Latvija, Lietuva un Igaunija. Somija nepiekāpās, un nepilnu mēnesi pirms Mainilas incidenta sarunas bija pārtrauktas bez rezultātiem.

Somi notikumu pie Mainilas izmeklēja. Sprādzienus bija manījuši arī somu robežsargi, binokļos pat aplūkojuši šāviņu bedres, bet nekādus nogalinātos un sakropļotos gan nebija redzējuši. Tomēr Padomju Savienībai šie argumenti nebija no svara – tai vajadzēja iemeslu karam, un tas nu bija atrasts. Trešajā dienā pēc Mainilas notikumiem Kremlis atsauca savstarpējās neuzbrukšanas līgumu ar Somiju, ceturtajā – sāka iebrukumu.

Tā sākās Ziemas karš, kurā Staļina režīms gan formāli uzvarēja, taču faktiski cieta fiasko, par nelieliem ieguvumiem samaksājot ar smagiem upuriem un bēdīgām ārpolitiskajām sekām. Lieki piebilst, ka oficiālā padomju historiogrāfija allaž turpināja tiražēt versiju par agresīvās somu militārās kliķes provokāciju pret mieru mīlošo komunisma cēlāju valsti.

Tomēr pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, atslepenojot arhīvu materiālus, tajos tā arī neizdevās atrast ticamas ziņas par kādiem pie Mainilas attiecīgajā datumā apšaudēs nogalinātiem sarkanarmiešiem. Toties uzpeldēja informācija par dīvainiem padomju artilērijas šāviņu izmēģinājumiem, kurus kūrējuši divi „ballistikas speciālisti” Iekšlietu tautas komisariāta – bēdīgi slavenā NKVD – uniformās.