1689.gada 26.oktobrī itāļu izcelsmes Hābsburgu galma ģenerālis Enea Pikolomini nodedzina mūsdienu Maķedonijas galvaspilsētu Skopji. Hābsburgu monarhijas armija karo ar Otomaņu impēriju un cīņas karstumā saprot, ka Skopji pārņēmusi holēras epidēmija. Lai epidēmija neizplatītos impērijas robežās, armijai liek pilsētu nodedzināt līdz pēdējai ēkai.

Skopjes dedzināšana 1689.gadā ir pretrunīgs notikums, jo pastāv vairākas versijas par patiesajiem dedzināšanas iemesliem. Visos no šiem scenārijiem noteicošo lomu spēlēja itāļu ģenerālis Enea Pikolomini, kurš bija meklējis savu dzīves laimi Hābsburgu galmā. Pikolomini bija ievērojama itāļu aristokrātu ģimene, kuras pārstāvji divas reizes bija Romas pāvesti, bet pārējie centās iegūt sabiedrisko stāvokli caur armijas līnijām. Enea Pikolomini tēvs nosūtīja savu dēlu uz Vīni, lai ar ieteikuma vēstulēm dabūtu viņu Hābsburgu monarhijas virsnieku rindās. Enea tika radītas visas iespējas nonākt audiencē pie imperatora un viņam pietuvinātajām personām – tuvākajiem radiem un ministriem. Enea sāka savu dienestu kā kavalērijas viens no pulku komandieriem. Tomēr dzīve armijā arī bija mainīga. Pēc sava pulka izformēšanas Pikolomini vispār varēja būt priecīgs, ka viņam atradās vieta bruņotajos spēkos kā parastam kavalēristam, par komandiera amatu nemaz nedomājot.

Pagrieziena punkts Pikolomini karjerā bija Hābsburgu karš ar Otomaņu impēriju. Cīņās tika atbrīvota Vīne, atspiests turku karaspēks līdz Balkāniem. Pikolomini atkal kļuva vajadzīgs un viņam uzticēja karot ar turkiem austrumu flangā. Viņam atkal uzticēja kavalērijas pulku, kas vienā no kaujām praktiski izglāba Hābsburgu armijas austrumu daļu. Pikolomini tika godināts un viņam uzticēja militārā iebrukuma Maķedonijā organizēšanu. Hābsburgu impērija izmantoja iespēju un centās ar sabiedrotajiem atspiest turku intereses dziļāk Mazāzijā. Kopā ar poļu-lietuviešu un venēciešu karaspēku, Eiropas valstis centās tikt vaļā no musulmaņu turku invāzijas. Kad Pikolomini karavīri iegāja Bosnijā un Serbijā, vairāki simti šo zemju iedzīvotāji pievienojās karaspēkam. Pikolomini izdevās aizvest karavīrus jau līdz turku robežām, kad cīņas iestrēga pie mūsdienu Maķedonijas galvaspilsētas Skopjes.

Pikolomini ieņēma Skopji, lai gan ilgi to noturēt nespēja. Vietējie iedzīvotāji, pārsvarā kristieši un ebreji atbalstīja Pikolomini karaspēka ienākšanu pilsētā, kamēr musulmaņu iedzīvotāju daļa sagaidīja kara iznākumu ar bažām. Tomēr turku ofensīva bija pietiekami spēcīga, lai Pikolomini nejustos droši Skopjes sienās.

Zināms, ka 1689.gada 26.oktobrī pilsētā izcēlās milzīgs ugunsgrēks. Izrādījās, ka komandieris bija pavēlējis pilsētu nodedzināt, tikai skaidrs nebija, kāda iemesla dēļ. Pastāv vairākas versijas, viena no tām, kas mazāk ticama, pilsētā, kura pārsvarā bija ar koka apbūvi, izcēlās ugunsgrēks, kas ātri pārmetās no ēkas uz ēku. Taču šo versiju par ticamu īsti neatzīst, jo pilsēta dega pārāk strauji, lai to uzskatītu par nejaušu ugunsgrēku.

Pārējās divas versijas jau pieļauj, ka pilsētu nodedzināt lika Enea Pikolomini. Militārais iemesls bija izdedzinātās zemes princips, atkāpjoties, nodedzināt pilsētu tāpēc, ka Pikolomini karavīri tāpat to nebūtu noturējuši pret uzbrūkošajiem turkiem.

Otra versija ir, ka pēc Skopjes atkarošanas no turkiem, Pikolomini apjautis, ka pilsētā ir holēras vai mēra epidēmija. Lai lipīgās slimības neievazātu tālāk impērijā, Pikolomini nolēma nodedzināt pilsētu līdz pēdējam akmenim. Divas dienas Skopji ieskāva liesmas un, kad ugunsgrēks mitējās, neskartas tiešām bija palikušas tikai dažas akmens ēkas. Nodega viss, kas gadījās uguns ceļā, vissmagākie zaudējumi bija ebreju kvartālos, kas bija galvenokārt būvēti no koka.

Likteņa ironija, ka, iespējams, cīnoties ar holēras epidēmiju, šo slimību saķēra pats Enea Pikolomini. Viņš nomira īsu brīdi pēc Skopjes nodedzināšanas, savukārt pilsēta iekrita aizmirstībā. Vēsturiskā Skopje bija aizgājusi bojā, bet pilsētnieki no tās bija aizgājuši. Zaudēti tika aptuveni 70% pilsētas iedzīvotāju, kas noveda pie Skopjes ieslīgšanas stagnācijā. Tā zaudēja vēsturiskā tirdzniecības krustceļa statusu, bet pilsētas atjaunošana prasīja ilgu laiku. Tikmēr Pikolomini armija pēc komandiera nāves piedzīvoja sakāvi.