1810. gada 27. aprīlis vēsturē iegājis ar to, ka šai dienā komponists Ludvigs van Bēthovens sacerējis savu slaveno skaņdarbu „Elīzei”. Šodien vairāk par to, kura varētu būt tā laimīgā, kurai pasaulsavenais skaņdarbs veltīts.

Bagatelli nr. 25 la minorā, ko pasaule labāk pazīst ar nosaukumu „Elīzei”, uzskata par vienu no Ludviga van Bēthovena populārākajām kompozīcijām, kas gan netika publicēta komponista dzīves laikā. To atklāja tikai četrdesmit gadu pēc Bēthovena nāves. Bēthovens „Elīzei” sarakstījis 1810. gadā, divus gadus pirms zaudēja dzirdi.

Daudzu paaudžu garumā skaņdarbs bijis mūzikas skolēnu programmas stūrakmens un pēdējos gados – arī viena no populārākajām mobilo telefonu melodijām.

Tā kā oriģinālais manuskripts ticis nozaudēts, laiku laikos bijušas spekulācijas par to, kas bijusi Elīze, kurai veltīts Bēthovena skaņdarbs. Šobrīd pastāv trīs versijas, vienu no tām izvirzījuši austriešu muzikologi, kuri 2001. gadā paziņoja, ka  slavenais Ludviga van Bēthovena skaņdarbs „Elīzei” patiesībā bija veltīts nevis Elīzei, bet gan Terēzei.

Lai arī elēģijas klavierēm manuskripts ir pazudis bez pēdām,  austriešu muzikologi uzskata, ka viņiem izdevies precīzi noteikt, ka laikā, kad tapa „Elīzei”, Bēthovens aplidoja Vīnes ārsta meitu – pianisti Terēzi Malfati un ir veltījis savu skaņdarbu tieši viņai.

Kāpēc skaņdarbu sauc „Elīzei”, nevis „Terēzei”, atbilde meklējama Bēthovena rokrakstā. Un kļūda skaņdarba nosaukumā radusies tipogrāfijā. Saliekot partitūru, strādnieki nav varējuši izburtot komponista briesmīgo rokrakstu un tā nāca klajā elēģija „Elīzei”.

Tikmēr 2009. gadā vācu muzikologi nāca klajā ar vēl citu versiju, sakot, ka viņiem beidzot izdevies noskaidrot, kam tieši veltīts šis skaņdarbs. Kā uzskata vācu muzikologs Klauss Martins Kopics, noslēpumainā sieviete bijusi vācu dziedātāja Elizabete Rēkele. Viņas brālis Jozefs Augusts Rēkels bija tenors, kas spēlējis Florestānu operā "Fidelio" iestudējumā, ko 1806. gadā diriģējis pats Bēthovens. Elizabete pievienojusies brālim 1807. gadā un ātri tika uzņemta komponista draugu lokā, atklāja Koplics. Taču beigās viņa apprecējās ar Bēthovena draugu un sāncensi, austriešu komponistu Johanu Nepomuku Hummelu.

Koplics apgalvo, ka Elizabeti Rēkeli sauca arī par Elīzu, ko apstiprina kristību ieraksts Sv. Stefana katedrālē Vīnē.

"Kristot savu pirmo bērnu 1814. gada 9. martā, viņa nosaukta par Mariju Evu Elīzu, kas nozīmē, ka Vīnē viņa bijusi pazīstama kā Elīza, nevis Elizabete," norāda Koplics, piebilstot, ka grūti pateikt, cik tuvas attiecības viņai bijušas ar vācu komponistu. "Taču ir skaidrs, ka Bēthovenam viņa ļoti patika."Pēc eksperta vārdiem, ir liecības, "ka kādu vakariņu laikā Bēthovens iekniebis viņai rokā, paužot savu pieķeršanos". Tāpat ir zināms, ka īsi pirms savas nāves Bēthovens viņai uzdāvinājis savu matu šķipsnu un vienu no savām pēdējām rakstāmspalvām.

Tikmēr kanādiešu muzikoloģe Rita Steblina 2014. gadā rosināja, ka iespējams, skaņdarbs veltīts Rēgensburgā dzimušam brīnumbērnam Elīzei Barensfeldai, kura koncertējusi kopā ar Bēthovena draugu Johanu Nepomuku Melcelu. Elīze tolaik bijusi vien 13 gadu veca.

Un kā uzskata muzikoloģe, iepriekš pieminētā Terēza Malfati varēja būt Elīzes klavierskolotāja. Lai iegūtu savas mīļotās Terēzes uzmanību, Bēthovens uzrakstījis 13 gadus vecajai skolniecei šo bagatelli. Tiesa, pati muzikoloģe šo versiju atstāj ar treknu jautājuma zīmi.