Lai gan Jaunatnes teātri nodibināja jau pirmajā padomju okupācijas gadā – 1940.gadā – un pirmā izrāde notika 1941.gada 27.janvārī, teātris pa īstam sāka strādāt tikai pēc Otrā pasaules kara.

Neskatoties uz tiešo ideoloģisko ietekmi, 50 gadu garumā tajā tika radītas ļoti spilgtas izrādes bērniem, jauniešiem un, protams, visiem skatītājiem. Par to atbildīgi bija režisori Boriss Praudiņš, Pāvels Homskis, Nikolajs Šeiko un Ādolfs Šapiro, kurš teātri vadīja no 1964.gada līdz tā likvidācijai 1992.gadā.

Zīmīgi, ka 1940.gadā Latvijas kultūras dzīvē bija pamatīga rosība, organizēja rakstnieku un mākslinieku savienības, pārmaiņas piedzīvoja prese, darbu uzsāka tādi izdevumi kā „Karogs”,  „Literatūras Avīze”, ko ilgus gadus zinājām kā „Literatūra un Māksla”, dibināta fiharmonija un tieši uz šī fona aktuāla kļuva iecere par jauna, speciāli bērniem un jauniešiem domāta teātra veidošanu.

Kā rakstīja toreizējais Padomju Latvijas mākslas lietu pārvaldes teātru nodaļas priekšnieks Kārlis Freinbergs, tad no jau esošajiem teātru spēkiem, racionāli tos pārkārtojot, būtu iespējams dibināt Rīgā trešo teātri.

Savukārt kādreizējais Rīgas strādnieku teātra mākslinieks Herberts Līkums, kuru 1940. gada augustā iecēla par Kultūras departamenta direktoru, laikrakstā „Darbs” izteicies, ka pašlaik projektē Revolūcijas teātri un Ceļojošo bērnu teātri, kurā darbosies arī leļļu teātris. Visi šie fakti apliecina vienu – jaunu teātri vajadzēja.

Sapulču protokoli liecina, ka, domājot par jaunu teātri, kaislības virmojušas arī ap tā nosaukumu, un gan dibināšanas fakts, gan nosaukums Bērnu un jaunatnes  teātris apstiprināts Latvijas komjaunatnes centrālajā komitejā. Pie teātra dzimšanas stāvēja cilvēki, kuri ticēja, ka Latvijai iespējama neatkarība PSRS sastāvā – toreizējais LPSR Tautas izglītības komisārs, rakstnieks Jūlijs Lācis, Mihaila Čehova latviešu audzēkņi Irīna un Kārlis Liepas un citi, bet par jaunā teātra direktoru tika iecelts agrākais Nacionālā teātra aktieris Rūdolfs Baltaisvilks.

Kā atceras Rūdolfs Baltaisvilks, tad bērnu un jaunatnes teātri noorganizēja apbrīnojami ātrā laikā un dažās nedēļās tika nokomplektēta trupa, kas sastāvēja no jauniem aktieriem. Pirmās sezonas galveno lomu atveidotājs bija vien pāris sezonu Nacionālajā teātrī pieredzējušais Vilis Ķimelis.

Ar teātri ir ciešas saites režisores Māras Ķimeles dzimtai, jo tieši viņas vectēvs Jūlijs Lācis ataicināja no Maskavas savu meitu Dagmāru, kura saskaņā ar tālaika prasībām kļuva par jaunā teātra politiskās daļas vadītāju. Jūliju Lāci pašu gan par nelojalitāti padomju valdībai apcietināja un nošāva vēl pirms jaunā teātra pirmās izrādes 1941. gada 27. janvārī. Tā bija Alekseja Tolstoja „Zelta atslēdziņa”, kurā Buratīno spēlēja Vilis Ķimelis, Māras Ķimeles tētis.

Teātrim tolaik neklājās viegli, pat lāga savu māju nebijis, pirmajā sezonā darbojušies gan Lielajā ģildē, gan Krievu drāmas teātrī, Ebreju teātrī, Pionieru pilī, kas tagad ir prezidenta pils, kino „Metropole”. Mēģinājuši gandrīz visu ievērojamāko Rīgas sabiedrisko ēku trepju telpās un koridoros.

Bet pirmizrādei 1941. gada 27. janvārī atvēlēts Krievu drāmas teātris. Neraugoties uz finansiālajām grūtībām uz skatuves bija panākts iespaidīgs un skaists skats – viļņojās ezers ar vardēm, kā raibs vilinošs Ziemassvētku tirdziņš izvērtās aina ar rotaļlietu pārdevējiem ,kuri bija iecerēti kā glumi un glaimīgi kārdinātāji, kas to tik gaida, lai novirzītu no mācībām. Iestudējuma veidotāji centās radīt dzīvespriecīgas pasakas atmosfēru, īpaši spriedzi radīja cīņa starp Buratīno un Karabasu Barabasu, kurš nepārtraukti pinies un klupis savā garajā bārdā.

Zālē skanēja smiekli, bērni iejaucās izrādes norisē, brīdinot Buratino par lapsu Alisi un Runci Bazilio. Līdzās cīņai pret Karabasu Viļa Ķimeļa atveidotais Buratino esot uzsācis cīņu par cilvēka garīgo atbrīvošanos un dzīvi laimīgajā zemē, kura gan izskatījās mazliet komiski, kad izrādes noslēgumā bungu ritmā uz skatuves izsoļoja pionieri sarkanos kaklautos, ka simbolizēja, ka visi bērni tagad dzīvos priecīgi un laimīgi.

Neraugoties uz šo plakātisko finālu, pirmais Jaunatnes teātra iestudējums tomēr aicināja nesamierināties ar ļaunumu un tas rosināja mazo skatītāju iztēli un lika līdzpārdzīvot.