1944. gada 27. janvārī Padomju Savienībā tika oficiāli paziņots par Ļeņingradas atbrīvošanu no blokādes. Bija noslēgusies 872 dienas ilgā, ciešanu pilnā aplenkuma epopeja – viena no postošākajām humānajām katastrofām 20. gs. vēsturē.

Ļeņingradas blokāde ir viena no smagākajām humānajām katastrofām ne vien Otrā pasaules kara, bet visu karu un militāro konfliktu vēsturē. Pilsētā, kur pirms kara sākuma dzīvoja apmēram trīs miljoni cilvēku, aplenkuma pārraušanas brīdī bija atlikuši vairs tikai kādi 800 000, pie tam gandrīz puse no tiem bija Ļeņingradas frontes karavīri, no kuriem daudzi pirms kara dzīvojuši citur. Lielu daļu ļeņingradiešu izdevās no pilsētas evakuēt, tomēr daudzi gāja bojā, sevišķi pirmajā blokādes ziemā, kas pilsētu pārsteidza praktiski nesagatavotu. Visbiežāk minētais skaitlis ir nepilni 650 000 bojāgājušo civiliedzīvotāju, no kuriem tikai 3% krituši par upuri apšaudēm un bombardēšanām, bet 97% miruši no bada, aukstuma un slimībām. Tomēr ir aplēses, kas min līdz pat pusotram miljonam blokādes upuru.

Blokādei droši vien nebūtu tik katastrofālu seku, ja Vermahts jau pirmajos kara mēnešos Padomju Savienībā negūtu tik necerētus panākumus. Jau mēnesi pēc operācijas „Barbarosa” sākuma vācu armiju grupa „Ziemeļi” bija simt kilometru attālumā no Ļeņingradas, augusta beigās Somijas armija pietuvojās pilsētai no ziemeļiem, septembra sākumā vācieši izlauzās līdz Ladogas ezeram un pārtrauca cietzemes satiksmi ar pārējo padomju kontrolēto teritoriju. Negaidīti straujā nonākšana aplenkumā iesprostoja pilsētā daudzus, kuri citādi būtu paspējuši to pamest. Tomēr neīstenojās arī sākotnējās vācu cerības ieņemt Ļeņingradu straujā uzbrukumā, un iesākās 872 dienas ilgā blokāde. Tās pirmajā un vissmagākajā posmā vienīgais saziņas ceļš palika Ladogas ezers; vasarā šķērsojams ar ūdens transportu, ziemā – pa aizsalušā ezera ledu.

Pirmie padomju mēģinājumi pārraut blokādi 1941. gada rudenī un 1942. gada pavasarī cieta neveiksmi. Tāpat neizdevās uzbrukums 1942. gada rudenī, tomēr tas savukārt aizkavēja Vermahtu īstenot tieši šai laikā plānoto uzbrukumu Ļeņingradai. Visbeidzot 1943. gada janvārī Sarkanajai armijai izdevās atspiest pretinieku no Ladogas dienvidkrasta, izbrīvējot šeit 8–11 kilometrus platu koridoru, pa kuru tika izbūvēta šoseja un dzelzceļš. Tas jau diezgan nozīmīgi atviegloja pilsētas stāvokli otrajā blokādes ziemā, kad vairs nebija masveidīgās iedzīvotāju mirstības. Tomēr galīgā blokādes pārtraukšana varēja notikt tikai 1944. gada sākumā, kad Vermahts jau cieta sakāves un atkāpās visā frontes līnijā. Armiju grupa „Ziemeļi” bija novājināta, vairākas divīzijas atdodot citām armijas grupām, un tās komandieri plānoja atkāpšanos uz pozīcijām pie Narvas un Veļikajas upēm – tā dēvēto „Panteras līniju”. Tomēr Hitlers uzstājīgi pieprasīja sīksti turēties esošajās pozīcijās, tāpēc 1944. gada sākumā Vermahta priekšējās līnijas joprojām atradās Ļeņingradas dienvidu pievārtē. Savukārt Sarkanās armijas virspavēlniecība jau kopš rudens plānoja plašu uzbrukuma operāciju, cerot uz pilnīgu armiju grupas „Ziemeļi” sagrāvi. Uzbrukumam bija koncentrēti spēki, kas teju divkārt pārspēja vāciešus karavīru skaitā, divkārt – artilērijas vienībās, vairākkārt – tanku un lidmašīnu skaitā. Pārspēks, rūpīgā plānošana un sagatavošanās noteica operācijas sekmes. Pēc divu nedēļu ilguša uzbrukuma plašā frontē vācu spēki bija atspiesti vidēji 100 km attālumā no Ļeņingradas un Sarkanā armija bija atjaunojusi kontroli pār dzelzceļa līniju Maskava–Ļeņingrada. 1944. gada 27. janvārī Padomju Savienībā tika oficiāli paziņots par Ļeņingradas atbrīvošanu no blokādes.