Kauja pie Maivandas ciema Afganistānā 1880. gada 27. jūlijā starp britu okupācijas spēku brigādi un krietni lielākajiem afgāņu spēkiem nebija īpaši nozīmīga no militāri stratēģiskā viedokļa, tomēr tiek pieminēta kā teju spilgtākā epizode no britu kampaņām Afganistānā 19. gs. pēdējās desmitgadēs.

Kauja pie Maivandas ciema Afganistānas dienviddaļā 1880. gada 27. jūlijā nebija nedz lielākā, nedz izšķirošā Otrajā angļu-afgāņu karā, tomēr tā visspilgtāk iespiedusies abu karojošo pušu vēsturiskajā atmiņā. Tā bija viena no militārajām epizodēm, kurās tobrīd varenā Britu impērija cieta smagu sakāvi.

Otrais angļu-afgāņu karš izcēlās pēc tam, kad Afganistānas emīrs Šir-Alī-hans uzņēma Kabulā Krievijas impērijas diplomātisko misiju, taču atteica uzņemšanu identiskai britu delegācijai. Krievu nostiprināšanās šajā teritorijā līdzās Britu Indijai bija nepieļaujama. Sākotnēji kampaņā briti guva panākumus. Jau drīz pēc iebrukuma 1878. gada nogalē viņi uzvarēja vairākās kaujās, ieņēma Afganistānas galvaspilsētu Kabulu un okupēja saviem valdījumiem tuvākos rajonus. Šir-Alī-hans bēga uz valsts ziemeļiem, kur drīz mira, un viņa dēls un troņmantnieks Muhameds Jakub-hans noslēdza ar britiem mieru, piekrītot viņu prasībām. Tomēr 1879. gada septembrī Kabulā uzliesmoja dumpis, sacēlušies nogalināja britu pilnvaroto pārstāvi līdz ar visu svītu, un karadarbība atsākās. Jau drīz Kabula un Kandahāra atkal bija britu rokās, taču Šir-Alī-hana jaunākais dēls Muhameds Ajūb-hans pulcēja spēkus ziemeļrietumu pilsētā Herātā. Viņam pretī tika izsūtīta ģenerāļa Džordža Barrouza brigāde; apmēram 2500 vīru, no kuriem apmēram 500 bija briti, bet pārējie – indieši. Acīmredzot briti nebija adekvāti novērtējuši Ajūb-hana spēkus, jo kad abas armijas sastapās pie Maivandas ciema, britiem nācās cīnīties pret teju desmitkārtīgu pārspēku.

Kauja sākās ar vairākas stundas ilgu artilērijas dueli starp apmēram vienlīdzīgi spēcīgajām britu un afgāņu baterijām. Kad britiem kreisajā flangā izbeidzās munīcija, afgāņu kaujinieki devās uzbrukumā un viņu pārspēks piespieda bēgt šeit izvietotās indiešu daļas. Līdz ar to Barrouza brigādes galvenais balsts – 66. Berkšīras kājnieku pulks – tika pakļauts uzbrukumam ne tikai frontāli, bet arī no flanga, un bija spiests steigšus pamest kaujas lauku. Visas brigādes atkāpšanos sedza viena Karaliskās zirgu artilērijas baterija un Bombejas Sapieru pulka pusrota. Uz vispārējās neveiksmes fona šī pretošanās bija drosmes un kaujas prasmes paraugs. Sevišķi leģendāra bija kādā ar mūri apjoztā dārzā ielenktu apmēram pussimta britu pretošanās līdz pēdējam vīram.

Muhameda Ajūb-hana armija šai kaujā svinēja uzvaru, tomēr zaudējot apmēram 2500 līdz 3000 vīrus pret nepilnu tūkstoti kritušo britu un indiešu. Iespējams, tāpēc Ajūb-hana spēki nemetās vajāt sakauto Barrouza brigādi, ļaujot tai bez tālākiem smagiem zaudējumiem atkāpties. Šis arī palika pēdējais nozīmīgais afgāņu panākums karā, kuru Lielbritānija galu galā uzvarēja, padarot Afganistānu par savu protektorātu.

Tomēr afgāņu vēsturiskā atmiņa saglabājusi Maivandu kā dižu uzvaru. Sevišķi spilgts ir afgāņu meitenes Malalajas tēls – folklorizēta reālas biogrāfijas versija. Izšķirošajā kaujas brīdī, kad afgāņu karaspēks zaudējis cīņas sparu, jaunā meitene iedvesmojusi karotājus uzvarai. Savukārt angļu dzejnieks Radjards Kiplings veltījis kaujai dzejoli „Tā diena”, kurā no izdzīvojuša angļu karavīra pozīcijām pauž apkaunojumu un vaino – domājams, ne sevišķi pamatoti – savus tautiešus gļēvumā un disciplīnas trūkumā. Vēl viena spilgta literāra asociācija ir Artura Konana-Doila radītais doktora Džona Vatsona tēls – Šerloka Holmsa uzticamais līdzgaitnieks, kā zināms, ir atvaļināts britu kara ārsts, kurš liktenīgo ievainojumu guvis tieši kaujā pie Maivandas.