1979. gadā 27. jūnijā amerikāņu bokseris Muhameds Ali paziņo par aiziešanu no profesionālā sporta.

“Es lidoju kā tauriņš, bet dzeļu kā bite,” tie ir vārdi, ko teicis Muhameds Ali, viens no 20. gadsimta ievērojamākajiem sportistiem, paraugs un iedvesmas avots citiem.

Ali jeb īstajā vārdā Kasiuss Marseluss Klejs juniors pasaulē nāca 1942. gada 17. janvārī Luisvilā Kentuki štatā ASV.

Pirmo saskarsmi ar boksu Ali pieredzēja 12 gadu vecumā, kāds garnadzis bija nozadzis viņa jauno un spožo, 60 dolāru vērto velosipēdu, un zēns uzmeklēja vietējo Luisvilas policistu un boksa treneri Džo Mārtinu, kuram sacīja, ja atradīs zagli, kārtīgi sados viņam. Mārtins karstasinīgajam puikam ieteica vispirms iemācīties boksēties un aicināja viņu uz treniņiem vietējā vingrošanas zālē. Viņš nekad tā arī neatguva savu riteni, toties nieka sešas nedēļas vēlāk uzvarēja savā pirmajā cīņā īstā ringā. Pretiniekos bija baltais vienaudzis, kuru Ali pārliecinoši uzveica.

Zēns stundām ilgi spoguļa priekšā trenējis savus refleksus un lēkājis ar lecamauklu, lai padarītu spēcīgākas kājas. Rezultāti nelika ilgi gaidīt.

Ali amatiera karjera uzņēma milzu apgriezienus, viņš piedalījās turnīros teju visā ASV, uzvarēja gandrīz ikvienā cīņā. Viņa kā amatiera bilance bija 100 uzvaru un tikai pieci zaudējumi, un nebija liels pārsteigums, ka talantīgais bokseris 1960. gadā tika iekļauts ASV izlasē startam Romas olimpiskajās spēlēs.

Sākumā viņš īsti nav vēlējies doties uz Eiropu, jo paniski baidījās lidot. Ali pat esot iegādājies lietotu izpletni, lai lidojuma laikā justos drošāk. Pūles atmaksājās 1960. gada 5. septembrī Ali uzveica poli Zbigņevu Petšikovski un kļuva par olimpisko čempionu pussmagajā kategorijā. Šī zelta medaļa aizsāka spožo, bet nebūt ne vieglo ceļu uz virsotnēm turpmākajos 20 gados.

Mājās viņu sagaidīja kā varoni, bet jau pavisam drīz skarbā realitāte aplēja kā ar auksta ūdens šalti. Kad čempions atgriezās dzimtajā Kentuki pusē, viņš kopā ar draugu devies uz restorānu, bet tur galdiņš melnādainajam klientam atteikts.

Šis bija laiks, kad Kasiuss Klejs pieņemot islāmu, kļuva par Muhamedu Ali. Bokseris kategoriski iebilda, ja kāds viņu sauca vecajā vārdā. Viņš atteicās pievienoties ASV armijai Vjetnamas karā, un Ņujorkas tiesa anulēja viņa licenci. Ali apsūdzēja par izvairīšanos no kara dienesta, piespriežot piecu gadu cietumsodu un 10 000 dolāru lielu naudas sodu. Naudu viņš samaksāja un palika brīvībā.

Ali pašā karjeras plaukumā no 1967. gada marta līdz pat 1970. gada oktobrim neaizvadīja nevienu cīņu, šajā laikā apbraukāja universitātes, kurās uzstājās ar runām pret Vjetnamas karu. V

Pēc vairākiem ārpus ringa pavadītiem gadiem viņš tajā atgriezās 1970. gada 26. oktobrī, dažus mēnešus viņš iepriekš atguvis savu boksera licenci. Ar tehnisko nokautu trešajā raundā pārspējis Džeriju Kveriju, bet gada beigās “Madison Square Garden” Ņujorkā 15 raundos ticis galā ar argentīnieti Oskaru Bonavenu. Tad Ali bija gatavs "gadsimta cīņā", kā to vēlāk nodēvēja prese, tikties ar pasaules čempionu Džo Freizeru.

Abi līdz tam nebija piedzīvojuši nevienu zaudējumu un bija viens otra cienīgi pretinieki. Miljoniem skatītāju vēroja abu boksa milžu spēkošanos 15 raundu garumā. Pēdējā no tiem saņēmis arī nokdaunu, Ali pēc punktiem piekāpās Freizeram, savā 32. cīņā profesionāļa karjerā piedzīvojot pirmo neveiksmi.

Muhameds Ali aizvadīja ļoti veiksmīgu boksera karjeru, kuras laikā trīs reizes kļuva par pasaules čempionu smagsvariem, profesionāļa karjerā izcīnot 56 uzvaras 61 cīņā, no tām 37 ar nokautu.

Par karjeras beigām Ali paziņoja 1979. gada 27. jūnijā, bet jau gadu vēlāk viņam atklāja parkinsona slimību. Ārsti kā vienu no slimības cēloņiem varētu būt daudzie sitieni, ko viņš saņēmis karjeras laikā. 

Par vienu no emocionālakajiem brīžiem Ali pēcsporta dzīvē kļuva 1996.gada Atlantas olimpisko spēļu atklāšanas ceremonija, kurā viņš, jau būdams smagi slims, aizdedza olimpisko lāpu. Tāpat Ali bija Apvienoto Nāciju organizācijas (ANO) miera vēstnesis.

Šo pasauli bokseris atstāja 2016.gada 3.jūnijā.