45. Amerikas Kinoakadēmijas gadskārtējās balvas jeb „Oskara” pasniegšanas ceremonijā 1973. gada 27. martā, kā allaž, tika apbalvotas izcilas un pasaules kinomākslas vēsturē paliekošas filmas. Tomēr vēsturē šī „Oskara” ceremonija palikusi arī kā tāda, kurā ļoti krasi sajūtama politisko aktualitāšu ietekme.

Pēc skaita 45. Amerikas Kinoakadēmijas balvu jeb „Oskaru” pasniegšanas ceremonija notika 1973. gada 27. martā. Šajā gadā nominācijās dominēja divas lentas – Frensisa Forda Kopolas „Krusttēvs” un Boba Fosa „Kabarē”, pie kam Kopolas darbs saņēma „Oskaru” kā labākā filma, savukārt „Kabarē” uzstādīja rekordu kā filma, kas, nekļūstot par labāko, saņēmusi visvairāk balvu citās kategorijās. Attiecīgi labākā aktiera un labākās aktrises balvas tika Marlonam Brando par viņa Vito Karleoni un Laizai Minelli par viņas Salliju Boulzu. Un Amerikas kinoakadēmijas balvu piešķiršanas vēsturē šī ceremonija palikusi arī kā viena no tām, kurās visasāk jūtama politisku procesu klātbūtne.

Vispirms jau tas paradoksālais fakts, ka akadēmijas balvai kategorijā „Labākā oriģinālā mūzika” tika nominēta un to arī ieguva pirms divdesmit gadiem uzņemta filma: Čārlza Čaplina „Rampas ugunis”. Aizkustinošais stāsts par paveca klauna un jaunas dejotājas attiecībām iznāca uz ekrāniem 1952. gadā. Filmas pirmizrāde notika Čaplina dzimtajā Londonā. Kad Čaplins, joprojām Lielbritānijas pavalstnieks, pēc pirmizrādes grasījās atgriezties Amerikā, viņam tika paziņots, ka Savienotās Valstis atteikušas turpmāko uzturēšanos. Kinomeistars bija iekļuvis komunismam simpatizējošo sarakstos, kurus tobrīd cītīgi sastādīja senatora Makārtija vadītā Antiamerikāniskās darbības izmeklēšanas komisija. Attiecīgi vairums amerikāņu kinoteātru atteicās demonstrēt „Rampas ugunis”; uz ekrāniem Losandželosā filma parādījās tikai divdesmit gadus vēlāk, bet tādējādi tā varēja tikt nominēta 1973. gadā. Filmai bija trīs komponisti: Čaplins, Reimonds Rešs un Lerijs Rasels. No viņiem tobrīd vairs tikai Čaplins bija starp dzīvajiem, bet arī viņš uz ceremoniju neieradās.

Vēl viens laureāts, kurš nebija ieradies pēc sava „Oskara”, bija Marlons Brando. Aktiera ieinteresētība etnisko minoritāšu tiesību aizsardzībā bija vispārzināma, un tobrīd Savienoto Valstu preses virsrakstos vīdēja ziņas no Vundednī ciema, kur risinājās īsta aplenkuma kauja starp drošības spēkiem un bruņotiem indiāņu tiesību aizstāvjiem. Brando vietā skatuvē uznāca dāma krāšņā apaču indiāņu tērpā. „Sveicināti! Mani sauc Sašīna Litlfīzera, esmu apaču indiāniete un Amerikas iedzimto pozitīva tēla veidošanas nacionālās komitejas prezidente. Es šovakar pārstāvu Marlonu Brando, kurš pauž dziļu nožēlu, ka nevar pieņemt šo dāsno apbalvojumu. Par iemeslu tam ir Amerikas indiāņu tēla traktējums mūsdienu kinoindustrijā – lūdzu atvainot! – un televīzijā demonstrētajās filmās, kā arī pašreizējie notikumi Vundednī. Šobrīd varu vien cerēt, ka neesmu rupji iejaukusies šīvakara norisē un nākotnē mēs, mūsu sirdis un mūsu domas vienosies mīlestībā un cēlumā.” Vēlreiz pateikusies auditorijai, indiāniete pameta skatuvi, atstādama spožo statueti pārsteigtā Rodžera Mūra rokās.