28. janvāris ir dzimšanas diena Pēterim Martinsonam, vienam no Latvijas izcilākajiem keramiķiem, kurš nāk no Latgales un pasauli ieraudzīja 1931. gada 28. janvārī.

Pēteris Martinsons  ir viens no Latvijas spilgtākajiem keramiķiem, kurš keramikas pasaulē ienāca ar arhitekta skolu un redzējumu, bet  keramiķim nepieciešamās iemaņas viņš apguvis, strādādams par kompozīcijas un projektēšanas pasniedzēju Lietišķās mākslas vidusskolā.

Pēteris Martinsons nāk no Latgales, viņš piedzima 1931.gada 28.janvārī Daugavpilī kalpotāju ģimenē. Daugavpilī viņš nodzīvoja pirmos 13 dzīves gadus, bet kad Otrā pasaules kara laikā tika sabombardēta Martinsonu ģimenes māja, ģimenei, zaudējot visu iedzīvi, nācās pārcelties vispirms uz dzīvi Smiltenē, bet pēcāk uz Alūksni, kur Pēteris mācījās Alūksnes ģimnāzijā. Pēc ģimnāzijas absolvēšanu Pēteris Martinsons iestājās  Latvijas Valsts universitātes Inženierceltniecības fakultātes Arhitektūras nodaļā, kur  ieguva arhitekta kvalifikāciju. Kad augstskola bija absolvēta Pēteris Martinsons sākotnēji strādāja par inženieri tehnologu zinātniski pētnieciskajā laboratorijā, bet pēc gada  projektēšanas institūtā „Latgiprogorstroj” sāka strādāt kā arhitekts.

Pagājušā gadsimta 50.-60. gadu mijā tobrīd vēl arhitekts Pēteris Martinsons atklāja alpīnismu. Un, lai varētu nodarboties ar savu hobiju, bija nepieciešams garš vasaras brīvlaiks, tāpēc, lai varētu doties kalnu pārgājienos, Pēteris pieņēma izaicinājumu kļūt par pedagogu, un rezultātā Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā viņš nostrādāja teju desmit gadu. Tieši lietišķajos,  ciemodamies pie savām kolēģēm, teju aiz neko darīt, sācis darboties ar mālu un gluži vai nejauši 32 gadu vecumā kļuva par keramiķi. Tiesa, tā nebūt nav nejaušība, ka, gaidot panākumus arhitektūrā, nokļuvis keramikā, kritiķi gandrīz vienmēr uzsver autora precīzo formas izjūtu, kas saistīta ar arhitektūras studiju ietekmi.

Sākumā viņš veidoja no māla plasta locītus un veidotus darinājumus – svečturus, ziedu traukus, šķīvjus, vēlāk radās figurālie darbi – sapņu putni, zirgi un velni. Pirmo keramikas izstādi Pēteris Martinsons sarīkoja 1964.gadā, un viņa novatoriskie ģeometrisku formu darbi radīja satraukumu latviešu keramiķu vidū, kuri tolaik pārsvarā sekoja etnogrāfiskiem paraugiem.

Keramiķim tuvs bijis arī teātris, viņš veidojis scenogrāfiju vairākiem Māras Ķimeles iestudējumiem Valmieras teātrī, bet izrādās, ka viņš bijis arī aktieris – filmējies Aivara Freimaņa mākslas filmā „Puika” un Viestura Kairiša spēlfilmā „Tumšie brieži”.

Pētera Martinsona mērķtiecību spilgti raksturo viņa septiņdesmito gadu vidū uzsāktais savdabīgais projekts, kad viņš nolēma zīmēt savdabīgu "dienasgrāmatu" – proti,  katru dienu viņš bija apņēmies uzzīmēt vismaz vienu zīmējumu un tieši tā arī darījis, katru rītu, vēl neizkāpis no gultas, zīmējis, tā inteliģenti sagatavojoties dienai, kas nāk. Un šo apņemšanos nav traucējusi pat lauzta roka.

Pret citiem keramiķis allaž centies būt atvērts, apkārtējos aizrāvis jaunām idejām, pratis aizraujoši pārstāstīt kādas interesantas grāmatas vai filmas saturu un uz jautājumu kā tev iet, vienmēr atbildējis - brīnišķīgi.