Vācu valodā pazemošanos, sevis noniecināšanu mēdz apzīmēt ar parunu „iet uz Kanosu". Šī izteiksmes līdzekļa rašanās saistīta ar epizodi 11. gs. varas cīņā starp pāvestu Gregoru VII un vācu ķeizaru Heinrihu IV – ķeizara pazemīgo ierašanos pie pāvesta Toskānā, Kanosas pilī, pie kuras vārtiem viņam nācās gaidīt no 1077. gada 25. līdz 28. janvārim.

 

1073. gadā par Romas pāvestu kļuva Hildebrands no Soanas, pieņemdams vārdu Gregors VII. 1075. gadā viņš izdeva deklarāciju „Dictatus Papae" – 27 tēzes, kas īpaši uzsvēra Katoļu baznīcas neatkarību un pārākumu pār laicīgo varu. Pāvests pastāvēja uz tiesībām ne tikai suverēni apstiprināt amatā baznīcas amatpersonas, bet arī atcelt no amata imperatoru. Tas bija kas nedzirdēts – vēl tikai dažas desmitgades agrāk vācu ķeizari, kam piederēja Svētās Romas imperatoru tituls, iecēla amatā ne tikai bīskapus un abatus, bet arī pašu pāvestu. Taču 11. gadsimta vidū par imperatoru kļuva tobrīd sešus gadus vecais Heinrihs IV, kurš mazgadības dēļ nevarēja pilnvērtīgi īstenot savu varu, un pāvestus amatā sāka apstiprināt kardinālu kolēģija. Tagad Heinrihs bija pieaudzis, gribēja atjaunot veco kārtību, un drīz vien pāvests Gregors saņēma no viņa niknu vēstuli, kurā ķeizars pieprasīja pāvesta atkāpšanos un teksta noslēgumā nodēvēja adresātu par „tagad vairs ne pāvestu, bet viltvārdi mūku Hildebrandu".

Pāvests Gregors reaģēja ne mazāk asi – viņš pasludināja Heinrihu par izslēgtu no baznīcas. Šādam valdniekam doti vasaļu uzticības zvēresti pēc tā laika tiesību normām vairs nebija saistoši, un vācu zemēs parādījās nepakļaušanās pazīmes. Heinriha tonis kļuva pielaidīgāks, viņš aicināja Gregoru uz sarunām Augsburgā, taču pāvests baidījās doties uz imperatora kontrolētu teritoriju. Tā vietā viņš apmetās Ziemeļitālijā – Toskānas grāfienes Matildes pamatīgi nocietinātajā rezidencē Kanosas pilī. Te viņš varēja justies diezgan droši, arī ja ķeizars nāktu ar lielu armiju. 1077. gada 25. janvārī Heinrihs tiešām bija pie pils vārtiem, taču ne kā iekarotājs, bet gan kā pazemīgs lūdzējs. Kā vēlāk apgalvojis gan pāvests, gan arī pats ķeizars, valdnieks bija ziemas salā ieradies basām kājām un kailu galvu, tērpies vien raupja auduma mūka tērpā. Trīs dienas viņš stāvējis uz ceļiem pie Kanosas vārtiem, gavējis un lūdzies, līdz Gregors piekritis viņu pieņemt. Kanosas vārti ķeizaram Heinriham pēdīgi atdarījās 1077. gada 28. janvārī.

Tās pašas dienas vakarā Gregors, Heinrihs un Matilde kopīgi saņēmuši svēto vakarēdienu, tā simboliski apliecinot ķeizara atgriešanos baznīcas klēpī. Tomēr konflikts ar to nepavisam nebija galā. Gregors joprojām neatzina Heinriha tiesības uz imperatora troni un faktiski kūdīja viņa vasaļus gāzt savu valdnieku. Galu galā viņš no jauna izslēdza ķeizaru no baznīcas, bet šoreiz Heinrihs, sakāvis savus pretiniekus pašā Vācijā, ieradās Romā ar armiju, piespieda Gregoru bēgt un iecēla viņa vietā antipāvestu Klementu III.

Leģendārā Kanosas gājiena motīvs Eiropā nezuda daudzu gadsimtu ritējumā. Vāciešu apziņā Heinriha IV zemošanās ar laiku ieguva nacionālās pašcieņas aizskāruma piegaršu. Pāvesta autoritāte vācu zemēs allaž palika pazema, un šķiet tikai likumsakarīgi, ka tieši Vācija 16. gadsimtā kļuva par protestantisma šūpuli. Pat vēl 19. gadsimtā Vācijas apvienotājs kanclers Oto fon Bismarks, kurš izvērsa represīvu politiku pret katoļu baznīcu, sludināja: „Mēs neiesim uz Kanosu – ne ar mūsu miesu, ne garu!"