1845. gada 28. jūlijā dzimis uzņēmējs, mecenāts, autodidakts Augusts Dombrovskis. Darba gaitas sācis kā kokzāģētavas strādnieks, drīz vien viņš kokzāģētavu izveidoja arī pats. Par savu naudu Vecmīlgrāvī atvēris četrgadīgo skolu, tautā sauktu par Zaļo skolu. Turpat izveidojis arī Latvijā pirmo bērnudārzu. Projektējis un finansiāli atbalstījis tagadējās kultūras pils "Ziemeļblāzma" celtniecību.

Augusts piedzima zvejnieka ģimenē kā vecākais no astoņiem bērniem, viņam bija četri brāļi un trīs māsas, kam ar iztikšanu bija visai paknapi –  tēvs lielāko daļu ģimenei domāto līdzekļu atstāja dažādās dzertuvēs, taču, iespējams, tieši tas Augustu pieaugot padarīja par pārliecinātu atturībnieku. Lai nodrošinātu ģimenei iztiku, Augusts jau no agriem gadiem devas tēvam līdzi zvejā, skolā Augusts nav gājis nevienu dienu, lasīt un rakstīt viņu iemācīja mamma. Tikmēr rēķināšanu un krievu un vācu valodu zēns apguva pašmācībās ceļā, tieši tāpēc viņu bieži sauca par autodidaktu. Pusaudža gados Augusts dabūja darbu kokzāģētavā Jāņavārtos pie sava turīgā tēvoča Jēkaba Dombrovska, kurš bija viens no pirmajiem latviešu rūpniekiem. Pie tēvoča strādājot, Augusts sevi pierādīja kā centīgu un cītīgu strādnieku, viņam uzticēja arvien nozīmīgākus darbus, tikmēr Agusts spēja izprast kokzāģētavas darbības principus. No tēvoča kokzāģētavas Augustam nākas aiziet, jo viņam esot bijušas domstarpības, tobrīd Augusts jau bija precējies ar Ķengaraga kaimiņa meitu. Abu ģimenē auga trīs dēli un meita. Pie tēvoča sapelnīto naudu Augusts nolēma ieguldīt savā uzņēmumā, pirmias sekmīgais darījums bija plostu pludināšana uz Mīlgrāvi un pavisam drīz viņš iesniedza Vidzemes guberņas valdei lūgumu ļaut atvērt savu kokzāģētavu Vecmīlgrācī. To kopā ar kompanjoniem, kas gan pamazām atkrita kokzāģētavu izveidoja klajā laukā, kur uzbūvēja katlumāju un darbnīcas. Kad apkārtni pamazām sāka apdzīvot kokzāģētavas strādnieki vieta ieguva adresi- Meldru iela1. Vēlāk izraka kanālu, kas savienoja kokzāģētavu ar Daugavu. Kokzāģētavai strauji augot, pēc pāris gadiem tajā jau strādāja vairāk nekā 300 darbinieku, kuriem īpašnieks iznomāja zemi, piešķīra būmateriālus ar izdevīgiem nosacījumiem mājas celtniecībai, tikmēr vienošanās līgumā bija viens bargs punkts - ja darbinieks nododas dzeršanai, namu viņam atņem.

Augusts Dombrovskis 1900. gadā atvēra skolu un vienu no pirmajiem bērnudārziem Latvijā, nodibināja pansiju kultūras darbiniekiem un vēlāk proģimnāziju. 1904. gadā viņš nodibināja arī atturībnieku biedrību “Ziemeļblāzma”, tās vajadzībām uzcēla biedrības namu un ierīkoja parku. 1905. gada revolūcijas laikā namu nodedzināja, bet vēlāk tieši Dombrovskis piedalījās pašreizējās kultūras pils “Ziemeļblāzma” projekta izstrādē un finansēšanā.

Vēl Augusts Dombrovskis bija arī vijoļmeistars. Vijoles būvei viņš pievērsās, meklējot ideālo instrumenta skanējumu. Pētot labākos paraugus un sadarbojoties ar ievērojamiem vijolniekiem un vijoļu meistariem, savā mūžā viņš radījis vairāk nekā 1200 stīgu intrumentu –  altus, čellus, kontrabasus, bet visvairāk vijoles. Ar laiku Dombrovska vijoles guva atzinību, Pirmā pasaules kara sākumā tās pajūgos sūtīja uz Petrogradu, bet, karam beidzoties, ar kuģi atveda atpakaļ. Vijoles pēc Dombrovska nāves novēlētas viņa vecākajam dēlam, arī Augustam, kurš bija vijolnieks. Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā glabājas viņa veidotais kvarteta instrumentu komplekts – divas vijoles, alts un čells.