1918. gada 28. novembrī Latvijas Republika pastāvēja 10 dienas. Īsi palūkosimies uz dažām jaunās valsts un tās valdības aktualitātēm.

1918. gada 28. novembrī kopš neatkarīgās Latvijas Republikas nodibināšanas bija pagājušas desmit dienas. Savu darbību bija uzsācis republikas priekšparlaments – Tautas padome – un arī jaunās valsts pagaidu valdība. Ilggadējais Valsts kancelejas vadītājs Dāvids Rudzītis, kurš pildīja šo amatu jau kopš pirmajām Pagaidu valdības dienām, vēlāk par šo laiku rakstīja: „Pirmajās dienās pēc Latvijas valsts proklamēšanas valdībai nebija ne kapeikas naudas, nebija pat telpu, kur noturēt savas sēdes, un nebija arī nekādas varas. [..] Pirmās apspriedes Pagaidu valdība noturēja vai nu tās pašas Latviešu amatnieku Krājaizdevu sabiedrības kases telpās, vai Centrālviesnīcā, kur pagaidām bija apmeties ministru prezidents, vai viena vai otra jaunā kabineta locekļa privātā dzīvoklī. Pirmā kārtējā kabineta sēde, par kuru vests protokols, noturēta 26. novembrī Dzirnavu ielā 87 [..].”

Galvenais jaunums 26. novembrī bija Latvijas Pagaidu valdības saņemtais Vācijas valdības pilnvarotā Augusta Vinniga rakstiskais paziņojums par Tautas padomes un Pagaidu valdības pagaidu atzīšanu par neatkarīgām varas institūcijām. Vācu deklarācijas teksts bija visai tuvs 11. novembra britu de facto atzīšanas tekstam, taču Pagaidu valdība ar to nebija mierā un pieprasīja tiesiski ietilpīgākus formulējumus. Nākamajā dienā tika saņemts jauns Vinniga paziņojums, kurā Pagaidu valdība tika atzīta par augstāko varas institūciju latviešu apdzīvotajā teritorijā, un vācu civilpārvalde apņēmās nodot tai faktisko varu saskaņā ar turpmāku vienošanos. To jau varēja uzskatīt par Latvijas de facto atzīšanu no Vācijas puses. Tomēr pakāpeniska civilās un militārās varas nodošana, salāgojot ar jaunās Latvijas valsts veidošanās un nostiprināšanās procesu, neizdevās. Kompjēņas pamiera noteikumi gan uzlika Vācijai par pienākumu pagaidām paturēt Baltijā savu 8. armiju, taču komandieri vairs īsti nekontrolēja savus motivāciju un disciplīnu zaudējušos karavīrus.

Galvenās lēmējas tagad bija zaldātu komitejas, kuras piespieda armijas vadību organizēt karaspēka izvešanu uz dzimteni. Kā pirmā šo problēmu izjuta Latgale. Latvijas Pagaidu valdība apzinājās situāciju, un jau no pirmās savas darbības dienas meklēja risinājumu, taču notikumi to apsteidza. Kad 27. novembrī Ulmaņa kabinets  sprieda par Latgales aizsardzības nodrošināšanu, tas vēl nezināja, ka Rēzeknē jau ieradušies Padomju Krievijas delegāti un vienojas ar vācu karavīru komiteju par varas pārņemšanu. Ļeņina valdība bija deklarējusi, ka tā vairs neatzīst ar Vāciju slēgto Brestļitovskas mierlīgumu, un, tātad, atkal uzskata Baltiju par savā jurisdikcijā esošu teritoriju.

Kas attiecas uz Pagaidu valdības finanšu resursiem, tad 26. novembra valdības sēdē Dāvids Rudzītis varēja ziņot par ieņēmumiem apmēram 20 000 vācu marku un 30 000 krievu rubļu apmērā. Te jāpiebilst, ka Vācijas okupētajā Latvijā ne vien markas, bet arī Krievijas impērijas rubļi joprojām bija legāls maksāšanas līdzeklis. Protams, ne vienai, ne otrai valūtai sen nebija kādreizējās pirktspējas, taču tas bija vairāk kā nekas. Lauvas tiesu veidoja krājaizdevu sabiedrību jaunajai valstij izsniegti kredīti, bet apmēram 20 000 bija saņemt ziedojumos no organizācijām un privātpersonām. Pašu pirmo ziedojumu topošajai valstij Cēsu pusē bija savācis Jāņmuižas īpašnieks, uzņēmējs Andrejs Kampe. Cik var spriest no Dāvida Rudzīša atmiņām, ar šīm 5575 markām bija segti 18. novembra valsts proklamēšanas akta izdevumi. Par savu patriotismu krietnais vīrs samaksāja augstāko cenu: viņa darbība nepalika noslēpums arī lieliniekiem, kuri 1918. un 1919. gada mijā ieņēma lielāko daļu Latvijas. Sešu bērnu tēvu Andreju Kampi arestēja un 1919. gada janvārī nošāva.