Čehoslovākijas Republika bija viena no jaunajām valstīm, kas tapa Eiropā pēc Pirmā pasaules kara. Tās nodibināšana tika pasludināta Prāgā (attēlā) 1918. gada 28. oktobrī. Tomēr tā bija arī viena no valstīm, kurai nebija lemts pārdzīvot 20. gadsimtu.

 

Čehi un slovāki ir tuvas radu tautas – abu valodu atšķirības ir drīzāk divu vienas valodas dialektu līmenī. Tomēr vēsturiski ciešākas valstiskās saites saistījušas Čehiju un Slovākiju nevis savā starpā, bet gan ar lielajām kaimiņu tautām: Čehija kopš 13. gadsimta bija Vācu Svētās Romas impērijas sastāvdaļa, kamēr slovāku zemes – jau kopš 10. gadsimta bija Ungārijas karaļu pakļautībā. Galu galā 15. gadsimta nogalē šodienas Čehijas un Slovākijas teritorija nonāca Austrijas Hābsburgu rokās. Līdz ar nacionālisma laikmetu 19. gadsimtā gan čehi, gan slovāki sāka nozīmīgi apzināties savu radniecību iepretim kaimiņu nācijām, un nobrieda ideja par kopīgu abu tautu politisko nākotni.

Austroungārijas varas iestādes aktīvākos čehu un slovāku brīvības tīkotājus piespieda doties trimdā, kur, sākoties Pirmajam pasaules karam, tādi vīri kā Tomāšs Masariks, Edvards Benešs un Milans Štefāniks kļuva par neatkarīgas Čehoslovākijas idejas paudējiem. 1916. gadā viņu nodibinātā Čehoslovāku Nacionālā padome izvērsa sakarus ar Antantes valdībām un pat formāli pieteica karu Austroungārijai. 1918. gada oktobrī, karu zaudējušajai Hābsburgu monarhijai strauji sabrūkot, šie līderi atgriezās dzimtenē, kur padome pārtapa pagaidu valdībā, kuru tūdaļ atzina Francija. Čehoslovākijas republikas nodibināšana tika pasludināta Prāgas Pilsētas Domes namā 1918. gada 28. oktobrī.

Diemžēl jau jaunās čehoslovāku valsts rašanās brīdī tās etniskajā un politiskajā struktūrā bija iekodētas nopietnas problēmas. 1920. gadā pieņemtās konstitūcijas preambula gan piesauc vienotu čehoslovāku nāciju, kas neatspoguļoja patieso stāvokli. Realitātē joprojām pastāvēja divas tautas, katra ar savu identitāti un izjūtu jauntapušās valsts sakarā. Čehiem, nācijai ar savu attīstītu eliti un senām valstiskuma tradīcijām, nacionālā valsts bija loģisks gadsimtiem ilgas attīstības rezultāts. Taču čehu īpatsvars šai valstī tobrīd bija vien 49%. Lielākā Čehoslovākijas minoritāte ar vairāk nekā trīs miljoniem jeb apmēram 25% iedzīvotāju bija Sudetijas vācieši. Viņu ekonomiskās pozīcijas, politiskās ambīcijas un ciešās saiknes ar vācu politisko telpu bija drauds valsts vienotībai, un čehi slovākos redzēja pirmām kārtām pretsvaru vāciešiem. Slovākiem bija jāintegrējas vienotā slāvu nācijā, nodrošinot tās nepārprotamu dominanti valstī. Tikām slovāki līdz Pirmajam pasaules karam bija pamatā zemnieku tauta. Zemes lielīpašnieki Slovākijā bija lielākajā vairākumā bija ungāru aristokrāti, savukārt finansisti un pilsētu uzņēmēji – ebreji. Slovāku nacionālo eliti lielā mērā veidoja katoļu garīdzniecība, un katoļu baznīcai bija ļoti liela ietekme arī Slovākijas politiskajā dzīvē.

Tagad, kopā ar čehiem izveidojuši jauno valsti, slovāki tiecās beidzot apliecināt sevi kā nāciju, līdzvērtīgu brāļiem čehiem. Tomēr attīstības plaisa, kas šķīra valsts rietumus un galvaspilsētu Prāgu no austrumiem, nebija tik viegli pārvarama. Tā, piemēram, starpkaru periodā visā Čehoslovākijas armijā bija tikai viens slovāku ģenerālis. Šī pabērnu izjūta, kura neizbēgami veidojās slovākos, galu galā izrādījās kopvalstij liktenīga. Starpkaru periodā Čehoslovākiju saturēja kopā potenciālie draudi no kaimiņvalstu puses un valsts dibinātāju autoritāte, savukārt laikā pēc Otrā pasaules kara– atrašanās padomju satelītvalsts statusā. Šim faktoram zūdot pagājušā gadsimta nogalē, notika mierīgs un demokrātisks federācijas sadalīšanās process, reizēm dēvēts par „Samtaino šķiršanos”, un 1993. gada sākumā Centrāleiropā izveidojoties divas suverēnas valstis: Čehijas Republika un Slovākijas Republika.